Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Atrodi viņus, — Dī ātri noteica. — Sagūsti viņus. Esmu ceļā uz Pa­rīzi, bet man vēl paies stundas četrpadsmit, piecpadsmit, lai nokļūtu tur.

—   Kas tad notika ar enerģijas vārtiem? — Makjavelli atļāvās skaļu izbrīnu.

—   Endoras Ragana tos iznīcināja, — Dī rūgti sacīja, — viņa gandrīz nogalināja arī mani. Man laimējās izsprukt ar dažām brūcēm un skram­bām, — viņš piemetināja un tad beidza sarunu, pat neatvadījies.

Nikolo Makjavelli uzmanīgi aizvēra telefonu un piesita ar to pret savu apakšējo lūpu. Kaut kas viņam lika šaubīties, ka Dī palaimējies — ja Endoras Ragana būtu gribējusi, lai viņš ir pagalam, tad šim lēmumam nevarētu izbēgt pat leģendārais doktors Dī. Makjavelli pagriezās un pār­gāja pāri skvēram, kur viņu pacietīgi mašīnā gaidīja šoferis. Ja Fleimels un Skataha un amerikāņu dvīņi ieradušies Parīzē pa enerģijas vārtiem, tad pilsētā bija tikai dažas vietas, kur tie varēja ierasties. Vajadzētu būtu diez­gan viegli tos atrast un sagūstīt.

Ja viņš to izdarīs šonakt, tad viņam piecpadsmit stundu nāksies strādāt ar gūstekņiem, iekams ieradīsies Dī. Un tajā laikā tie viņam izstāstītu visu, ko zina. Pustūkstoš gadu bija iemācījuši Nikolo Makjavelli, kā patiešām būt ļoti pārliecinošam.

—   Kur tieši mēs esam? — Džošs Ņūmens prasīja, skatīdamies apkārt, mēģinādams visam, kas tikko kā bija noticis, rast jēgu. Vienā mirklī viņi bija Endoras Raganas veikalā Ojaiā… un nākamajā Sofija bija izrāvusi viņu cauri spogulim. Bija neliela disorientācija, un viņš cieši aizspieda acis. Kad tās atkal atvēra, viņš stāvēja mazā noliktavas istabiņā. Krāsu podi, kāpnes, sadauzīti māla podi un vīstokļi ar krāsu notraipītām drēbēm sakrauti lielā kaudzē, diezgan ikdienišķa izskata nokvēpis spogulis, piestiprināts pie akmens sienas. Viena blāva spuldzīte izplatīja nespodru dzeltenu gaismu.

—  Mēs esam Parīzē, — Nikolass Fleimels sajūsmināts sacīja. — Manā dzimtajā pilsētā.

—   Kā? — Džošs jautāja. Viņš paskatījās uz savu dvīņumāsu, bet viņa, piespiedusi galvu pie istabas vienīgajām durvīm, uzmanīgi klausījās. Viņa māja, lai viņš netraucē. Džošs palūkojās uz Skatahu, bet tā tikai purināja galvu, abām rokām aizspiedusi muti. Izskatījās, ka viņa tūlīt izvemsies. — Kā mēs te nokļuvām? — viņš jautāja Fleimelam.

—    Šī zeme ir krustām šķērsām klāta neredzamām enerģijas līni­jām, dažreiz sauktām par enerģijas jostām vai kursiem, — Fleimels paskaidroja. — Kur divas vai vairākas līnijas krustojas, atrodas vārti. Tagad vārti ir ļoti reti, bet senos laikos Veco rase izmantoja tos, lai ceļotu no vienas pasaules vietas uz citu vienā mirklī — tieši kā mēs to izdarījām. Ragana attaisīja enerģijas vārtus Ojaiā, un mēs nonācām šeit, Parīzē.

—   Es tos ienīstu, — Skatija nomurmināja. Pat krēslainajā gaismā viņa izskatījās zaļa. — Vai tev jebkad ir bijusi jūras slimība? — viņa jautāja.

Džošs papurināja galvu. — Nekad.

Sofija atvirzījās no durvīm. — Džošam ir jūras slimība peldba­seinā. — Viņa pasmīnēja, tad atkal piespieda seju durvīm.

—  Jūras slimība. Tas ir tieši tas, kā es jūtos. Tikai vēl ļaunāk.

Sofija paskatījās uz alķīmiķi. — Vai tev ir kāda ideja, kurā vietā Parīzē

mēs esam?

—    Kaut kādā vecā vietā, — Fleimels sacīja, pievienojies viņai pie durvīm.

Sofija papurināja galvu un atkāpās. — Es neesmu pārliecināta, — viņa sacīja. Ar savām atmodinātajām spējām un Endoras Raganas zināšanām viņa pūlējās apkopot neskaitāmās emocijas un iespaidus, ko uztvēra. Ēka, kurā viņi atradās, nešķita veca. Bet, ja viņa klausījās pietiekami uzmanīgi, patiesībā varēja dzirdēt neskaitāmu spoku murmināšanu. Viņa ar plaukstu pieskārās sienai un balsu tīmeklī nekavējoties spēja atšķirt atsevišķas bal­sis, dziesmu čukstus, attālu ērģeļu mūziku. Viņa pacēla roku, un balsis galvā pagaisa. — Tā ir baznīca, — viņa sacīja, tad savilka pieri, — jauna baznīca… moderna, deviņpadsmitā gadsimta beigas, divdesmitā sākums, bet celta daudz, daudz vecākas baznīcas atrašanās vietā.

Fleimels apstājās pie koka durvīm un paskatījās atpakaļ pāri plecam. Blāvajā gaismā, kas krita no augšas, viņa vaibsti pēkšņi bija asi un taisnām līnijām, izteikti galvaskausveidīgi, acis pilnīgi ēnā. — Parīzē ir daudz baz­nīcu, — viņš sacīja, — tomēr ir tikai viena, es uzskatu, kas atbilst apraks­tam, — viņš piebilda, sniegdamies pie durvju roktura.

—   Uzgaidi mirkli, — Džošs ātri sacīja. — Vai tev nešķiet, ka te var būt kaut kāda signalizācija?

—   Galīgi nešķiet, — Nikolass Fleimels pārliecināti sacīja, — kas baz­nīcā liks signalizāciju? Viņš atvēra durvis.

Nekavējoties sāka trallināt signalizācija, skaņa atbalsojās no akmens plāksnēm un akmens sienām. Sāka mirgot sarkanās drošības gaismas.

—  Tiekam ārā no šejienes! — Fleimels pārkliedza signalizāciju.

Sofija un Džošs cieši sekoja aiz viņa. Skatija piesedza aizmuguri, lēni

pārvietojoties, kurnēdama pie katra sola.