Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Ojaiai. Enerģijas vārti. Parīze.

—   Paldies tev, — Perenele klusu izdvesa, Džefersona Millera sejai pagaistot un kā ūdenim notekot lejā pa sienu. Viņai bija tik daudz jautājumu, bet tagad vismaz bija dažas atbildes. Nikolass un bērni bija sveiki un veseli. Viņi acīmredzot bija tikuši līdz Ojaiai un satikuši Endoras Raganu. Viņa bija atvērusi enerģijas vārtus un aiz­vedusi viņus uz Parīzi, un tas liecināja, ka Ragana bija palīdzējusi viņiem un droši vien bija apmācījusi Sofiju Gaisa maģijā.

Perenele zināja, ka Ragana nespēj atmodināt Džoša spējas, bet Parīzē un Eiropā bija Vecie un nemirstīgie cilvēki, kas spēs palīdzēt, kas varēs atmodināt Džošu un trenēt abus dvīņus Piecu elementu maģijā.

Viņa apgriezās uz muguras un paskatījās uz sfinksu, kas tagad bija nometusies zemē ārpus kameras — cilvēka galva uz milzīgām lauvas ķetnām, spārni sakļauti uz muguras. Radījums laiski smai­dīja, garā iešķeltā mēle zibēja.

—  Viss beidzas, nemirstīgā, — sfinksa čukstēja.

Pereneles smaids bija draudošs. — Gluži pretēji, — viņa atbil­dēja. — Tagad viss tikai sākas.

PIRmĀS GRĀMATAS BeigA$

AUTORA PIZĪME

Nikolass un Perenele Fleimeli ir reālas personas. Tāds ir arī doktors Džons Dī. Patiešām visi "AlķTmiķa" tēli, izņemot dvīņus, saistīti ar reāliem vēsturiskiem cilvēkiem vai mitoloģiskām būtnēm.

Kad man sākotnēji radās "Alķīmiķa" ideja, es domāju, ka galvenais varonis būs doktors Džons Dī.

Džons Dī vienmēr ir mani fascinējis. Elizabetes laikā, vienreizējā un ārkārtējā laikmetā, viņš bija unikāls. Džons Dī bija viens no tālaika izcilā­kajiem cilvēkiem, un visas viņa dzīves detaļas "Alķīmiķī" ir patiesas: viņš bija alķīmiķis, matemātiķis, ģeogrāfs, astronoms un astrologs. Tieši Džons Dī izvēlējās karalienes Elizabetes kronēšanas datumu, un, kad viņš bija vi­ņas spiegu tīkla aģents, parakstīja kodētos ziņojumus ar "007". Divas "0" nozīmēja karalienes acis, un simbols "7" bija Dī personīgā zīme. Ir liecības, kas vedina domāt, ka Dī ir prototips Šekspīra "Vētras" Prospero.

Grāmatu sērijas ideja saistībā ar alķīmiķi radās manā galvā, gadiem krājās piezīmes, un šķita pilnīgi dabiski, ka tās būs Dī sērijas. Rakstot citu grāmatu, es aizvien atgriezos pie idejas, pievienojot papildu materiālus, saaužot kopā visas pasaules mitoloģijas, tādējādi radot milzīgu un intri­ģējošu stāstu darbības vietu un laiku. Es turpināju pētīt vietas, apmeklēt tās un vēlreiz atgriezties tajās, fotografējot visu, ko biju nolēmis izmantot grāmatās.

Katrs stāsts sākas ar ideju, bet tie ir tēli un raksturi, kas paši virza ideju uz priekšu. Dvīņu tēli man radās pirmie. Mans stāsts vienmēr bijis stāsts par brāli un māsu, un, runājot mitoloģiskiem terminiem, dvīņi ir kaut kas ļoti sevišķs. Pat katrai rasei un mitoloģijai ir stāsts par dvīņiem. Manam stāstam attīstoties, parādījās otrā plāna tēli, tādi kā Skataha un Morigana, vēlāk Hekate un Endoras Ragana. Bet kaut kā man joprojām nebija — varoņa, padomdevēja, dvīņu skolotāja, bet doktors Džons Dī, kas bija lielisks raksturs, nebija pareizais tēls.

Tad kādu dienu, vēlā 2000. gada rudenī, es biju Parīzē. Parīzē ir grūti apmaldīties, kamēr jūs vien zināt, kur ir Sēna vai dižākais orientieris — Eifeļa tornis, Sacre Coeur vai Parīzes Dievmātes katedrāle, bet es kaut kā pamanījos apmaldīties. Pirms tam biju izgājis no Parīzes Dievmātes kate­drāles, šķērsojis Sēņu pa Pont d'Arcole, virzījos uz Pompidū centru un kaut kur starp Boidcvard dc Sebastopol un Rue Beaubourg apmaldījos. Ne gluži apmaldījos, tomēr īsti nezināju, kur esmu, bet tuvojās nakts. Nogriezos no Rue Beaubourg uz šaurās Rue du Montmorency un attapos, ka skatos iz­kārtnē, uz kuras bija rakstīts: AUBERGF. NICOLAS FLAMEL Nikolasa Fleimela viesmītne. Pie mājas fasādes bija zīme, uz kuras rakstīts, ka šajā namā dzīvojuši Fleimels un viņa sieva, nams bija celts 1407. gadā, kas no­zīmēja, ka šis ir viens no vecākajiem Parīzes namiem.

Es iegāju iekšā un atradu tur burvīgu restorānu, kurā tovakar pava­kariņoju. Tas lika justies savādi — ēst tajā pašā istabā, kur reiz dzīvojis un strādājis leģendārais Nikolass Fleimels. Atklātās griestu sijas bija oriģi­nālas, kas nozīmēja, ka tās ir sijas, kuras skatījis pats Nikolass Fleimels. Pagrabā zem manām kājām Nikolass un Perenele glabājuši savu pārtiku un vīnu, un viņu guļamistaba, iespējams, bija mazajā istabiņā tieši virs ma­nas galvas.

Es zināju gaužām maz par slaveno Nikolasu Fleimelu. Dī, kuram bija viena no lielākajām bibliotēkām Anglijā, bija Fleimela grāmatas, un viņš bija studējis tā darbus.

Nikolass Fleimels bija viens no slavenākajiem alķīmiķiem. Alķīmija ir īpatnēja ķīmijas, botānikas, medicīnas, astronomijas un astroloģijas kom­binācija. Tai ir gara un izcila vēsture, un to studēja Senajā Grieķijā un Ķīnā, un tiek apgalvots, ka tā ir modernās ķīmijas pamatā. Tāpat kā par Dī, arī par Nikolasu Fleimelu, "Alķīmiķi" visas detaļas ir patiesas. Mēs uzzinām pavisam maz. par viņu ne tikai no viņa paša rakstītā, bet arī no tā, ko dau­dzi citi rakstījuši viņa dzīves laikā.