Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dī apņēma blāvi dzeltena aura. Tā zibsnīja, sparkšķēja un šņāca kā degoši tauki un izdalīja sasmakušu puvušu olu smaku. Vīrietis stāvēja ar muguru pret viņu. Viņš bija noliecies, abām rokām atbal­stījies pret zemo akmens malu blakus dzeramajai strūklakai, ko Džošs pirms tam bija lietojis. Dī cieši vērās notikumos, kas risinājās uz ielas, koncentrējies tik stipri, ka piepūlē zvārojās, kontrolējot šķietami bezgalīgo skeletu un mumificēto mirušo virzību. Tagad, kad Džošs bija piecēlies kājās, viņš ievēroja, ka miglā ir arī citas figūras — varēja saskatīt lāču, tīģera, leopardu un vilku paliekas.

Viņš dzirdēja Fleimelu saucam un Sofiju kliedzam, un viņa pirmā doma bija skriet pie Dī. Bet tad Džošs sāka šaubīties, vai vispār tiks tam tuvumā. Ko viņš var iesākt pret Dī spēcīgo bur­vestību? Džošs nebija tik spēcīgs kā viņa dvīņumāsa: viņam ne­bija spēka.

Bet tas nenozīmēja, ka viņš ir nekam nederīgs.

Sofijas kliedziens izraisīja šokpilnu auksta gaisa vilni, kas lika sagrīļoties zobenzobu tīģerim, pārvēršot to pulverī, un aizstūma atpakaļ pie tuvākajiem skeletiem. Milzīgs lācis nogāzās gar zemi, zem savas masas salauzdams dučiem skeletu. Gaisa brāzma arī izkliedēja tuvējo miglu, un pirmo reizi Sofija apjauta milzīgo ne­ģēlību, ar ko viņiem bija jāsaskaras. Tur nebija dučiem vai pat sim­tiem, tur bija tūkstošiem veco Rietumu mirušo, kas soļoja lejā pa ielu viņu virzienā. Cauri masai grīļojās dzīvnieku, kas gadsimtu gaitā bija nomedīti apkārtējos kalnos, atliekas. Meitene nezināja, ko vēl viņa varētu darīt. Pēdējā maģijas lietošana bija viņu tik ļoti nogurdinājusi, ka tā atkrita pret Skatahu, kas satvēra viņu ar kreiso roku, labajā turot vienu no saviem zobeniem.

Fleimels noguris pietrausās kājās. Maģija bija izsūkusi arī viņa enerģiju, un pat dažās pēdējās minūtēs viņš bija novecojis. Grumbas ap acīm tapušas dziļākas, mati — plānāki. Skataha zināja, viņš vairs ilgi neizturēs.

—  Atdod viņam lapas, Nikolas, — viņa mudināja.

Fleimels ietiepīgi pakratīja galvu. — Es neatdošu. Es nevaru. Es visu savu mūžu esmu veltījis Grāmatas sargāšanai.

—  Tas, kurš atkāpjas, dzīvo ilgāk, — Skatija atgādināja.

Fleimels atkal papurināja galvu. Tad viņš pieliecās, dziļi ieel­podams. Viņa āda bija nāves bālumā ar diviem nedabiski spilgti sarkaniem plakumiem uz vaigiem. -Šis ir izņēmums, Skataha. Ja es iedošu viņam lapas, tad viņš nodos mūs visus iznīcībai — ne tikai mūs un Periju, bet visu pasauli. — Viņš iztaisnojās un pagriezās pret radījumiem, un tā varēja būt pēdējā reize — viņi visi to lieliski apzinājās. — Vai tu vari dabūt Sofiju projām no šejienes?

Skataha papurināja galvu. — Es nevaru vienlaikus cīnīties ar tiem un nest viņu.

—  Vai tu viena pati vari tikt projām?

—  Es varu sev atbrīvot ceļu, — viņa piesardzīgi sacīja.

—  Tad ej, Skatij. Bēdz! Tiec pie pārējiem Vecajiem, sakontak­tējies ar nemirstīgajiem cilvēkiem, pastāsti, kas šeit notika, lai tie sāk cīņu pret tumšajiem Vecajiem, kamēr nav par vēlu.

—  Es nevaru atstāt tevi un Sofiju šeit, — Skatija stingri atteica. — Mēs būsim kopā līdz galam. Lai kāds tas arī būtu.

—   Ir laiks mirt, Nikolas Fleimel, — Dī sauca no tumsas. — Es noteikti pastāstīšu Perenelei par šo brīdi visos sīkumos.

Cauri cilvēku un dzīvnieku skeletu masai izskrēja čaboņa, un tad tie kā viens vesels saviļņojās uz priekšu.

No miglas parādījās briesmonis.

Milzīgs un melns, mežonīgi rūkdams, mirdzinot divas milzīgas balti dzeltenas degošas acis un simtiem mazāku acu, tas traucās tieši cauri Libbey Park strūklakai, samala to šķēpelēs, sasita driskās dekoratīvās vāzes un metās virsū doktoram Džonam Dī.

Nekromants paspēja pamesties sāņus, iekams melnais Hummer ietriecās sienā, pārvēršot to putekļos. Tas iestrēga ar priekšu lejup pret sienas paliekām, melnie riteņi karājās gaisā, motors kauca. Durvis atvērās, un Džošs izrāpās ārā, uzmanīgi pieliecies pie ze­mes. Viņš turēja roku pie krūtīm, kur ķermenī bija iespiedusies dro­šības josta.

Ojaias avēnija bija piemētāta izsenis mirušo atliekām. Bez Dī kontroles tur bija tikai milzīgs daudzums kaulu.

Džošs izklumburēja uz ielas un devās pa to cauri kauliem un drēbju skrandām. Kaut kas nokraukšķēja zem kājām, bet viņš pat nepaskatījās.

Pēkšņi visi mirušie bija pazuduši.

Sofija nezināja, kas noticis. Bija atskanējusi briesmīga rūkoņa, plīstoša metāla skaņa, akmens būkšķi, un tad iestājies klusums. Un šai klusumā mirušie bija krituši kā izkapts ķerta zāle. Ko tagad Dī bija pasaucis palīgā?

Miglas vālos kustējās kāds veidols.

Fleimels sakopoja savu pēdējo enerģijas krājumu lielā zaļā bumbā. Sofija iztaisnojās un ari mēģināja sakopot savas enerģijas paliekas. Skataha atbrīvoja pirkstus. Kādreiz viņai bija teikts, ka viņa mirs kādā eksotiskā vietā, un viņa prātoja, vai Ojaia Venturas apgabalā varētu būt pietiekami eksotiska.

Veidols tuvojās.

Fleimels pacēla roku, Sofija sapulcināja vējus, Skataha pacēla abus pusmēnessveida zobenus. No nakts iznāca Džošs. — Es sasitu auto, — viņš sacīja.