Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Kamēr Ragana bija strādājusi ar Sofiju, saule bija paslēpusies aiz horizonta un pār ieleju novēlusies drēgna migla. Tā virpuļoja un vēlās visā Ojaias avēnijas garumā, līkumodama un izlocīdamās cauri kokiem, visu, kam tā pieskārās, pārklāja mitruma pilieniņi. Mašīnas rāpās uz priekšu, to ugunis iezīmēja milzīgus gaismas ore­olus, kas tik tikko kā spēja izlauzties cauri tumsai. Iela bija pilnīgi tukša, cilvēki, tērpušies vasaras drēbēs, bēgot no mitruma, bija pa­zuduši telpās.

Skatija sekoja Fleimelam pie durvīm. Vienā rokā viņai bija īss zobens, otrā — nunčaks, kas brīvi šūpojās ķēdē. — Tas nav labi, tas nepavisam nav labi. — Viņa dziļi ieelpoja. — Vai tu saod to?

Fleimels pamāja. — Sērūdeņradis. Dī smaka.

Skatija pagrabināja nunčaku. — Viņš patiešām sāk mani kai­tināt.

Kaut kur tālumā atskanēja metālisks būkšķis, kā saskrienoties divām automašīnām. Fonā vientuļi atbalsojās mašīnu signalizācija. Tad atskanēja spalgs kliedziens — šausminošs, tad vēl viens un vēl viens.

—   Tas nāk. Vienalga, kas tas arī būtu, — Nikolass Fleimels drūmi sacīja.

—   Mēs taču negribam būt iesprostoti šeit, — Skatija sacīja. — Sameklējam Džošu un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

—  Piekritu. Tas, kurš atkāpjas, dzīvo ilgāk. — Viņš pagriezās, lai atskatītos veikaliņā. Endoras Ragana tobrīd aiz rokas turēja So­fiju un kaut ko dedzīgi čukstēja meitenei. Ap meiteni virmoja balti dūmu mutuļi, no viņas pirkstiem kā neapsaitētas saites nokarājās baltas Gaisa sprogas.

Sofija pastiepās uz priekšu un noskūpstīja veco sievieti uz vaiga, tad viņa pagriezās un steidzās projām — ārā no veikaliņa.

—     Mums jāiet, — viņa aizgūtnēm sacīja, — mums jātiek projām no šejienes. — Meitenei nebija nekādu ideju, kas notika ārpusē, bet viņas jaunatklātās zināšanas ļāva viņas iztēlei āra miglu piepildīt ar milzīgu daudzumu briesmīgu radījumu.

—  Aizver durvis aiz sevis, — Ragana nosauca pakaļ.

Un tieši šajā mirklī visas gaismas uzzibsnīja un tad nodzisa. Ojaia iegrima tumsā.

Kad trio izgāja pilnīgi tukšajā ielā, zvaniņš iezvanījās. Migla bija kļuvusi tik bieza, ka vadītāji bija spiesti nobraukt no ceļa, un pa galveno ielu vairs nebrauca neviena mašīna. Gaisā bija iestājies nedabisks klusums. Fleimels pievērsās Sofijai. — Vai tu vari precīzi noteikt, kur ir Džošs?

—   Viņš sacīja, ka gaidīs mūs parkā. — Sofija piemiedza acis, mēģinādama iedziļināties miglā, bet tā bija tik bieza, ka viņa tik tikko kā varēja redzēt pēdas attālumā. Ar Fleimelu vienā pusē un Skatiju otrā viņa nokāpa no ietves un devās uz tukšās ielas vidu.

—     Džoš? — Migla aprija viņas saucienu, apslāpējot to gandrīz līdz čukstam. — Džoš! — viņa sauca vēlreiz.

Atbildes nebija.

Sofijai iešāvās prātā pēkšņa doma, un viņa izstiepa savu labo roku izplestiem pirkstiem. No viņas rokas izvirmoja gaisa virpulis, bet tas diemžēl nespēja ietekmēt miglu, vienīgi lika tai virpuļot un dancot. Viņa pamēģināja vēlreiz, un ledaina auka pārvēlās pāri ielai, atstādama nelīdzenas pēdas metālā. — Ups, šķiet, man nepie­ciešama prakse.

No miglas brīvajā laukumā iznāca ārā kāds veidols, tad otrs, tad trešais. Neviens no tiem nebija dzīvs.

Tuvāk Sofijai un Skatijai stāvēja skelets — taisns un garš, tērpies noskrandušās ASV kavalērijas armijas virsnieka zilās uniformas driskās. Kaulainajos pirkstos tas turēja sarūsējušu nolūzušu zobenu. Kad tas pagrieza galvu pret viņiem, galvaskausa kauli krakšķēja un grabēja.

—   Nekromānija, — Fleimels izdvesa. — Dī piecēlis mirušos. Vēl viena figūra pavīdēja miglā: tas bija daļēji mumificējies vīrieša ķermenis, kas nesa milzīgu dzelzceļnieka āmuru. Aiz tā nāca cits miris vīrietis, kura atlikusī miesa bija izmiecēta līdz plikas ādas konsistencei. Pāris izbalējušu ādas jostu nokarājās pāri gurniem, un, kad viņi ieraudzīja šo grupējumu, tie ar saviem kaulainajiem pirkstiem uzreiz tvēra pēc neesošām šautenēm.

Sofija stāvēja, sastingusi no šoka, un vējš pagaisa no viņas pirkstiem. — Tie ir mirušie, — viņa čukstēja. — Skeleti, mūmijas. Tie visi ir mirušie.

—   Nu jā, — Skataha lietišķi sacīja, — skeleti un mūmijas. Tas atkarīgs no tā, kāda veida zemē tie ir apglabāti. Mitrā zemē izvei­dojas skeleti. — Viņa paspēra soli uz priekšu un pārlaida pār tiem ar nunčaku, nosizdama nost galvu vēl vienam veiklajam šāvējam, kas mēģināja pacelt sarūsējušo šauteni pie pleca. — Sausā zemē vei­dojas mūmijas. Tomēr tas nepadara tās nespējīgas darīt tev pāri.

Skeletu kavalērijas virsnieks ar nolauzto zobenu atkal metās virsū Skatijai, un viņa to atvairīja ar savu zobenu. Sarūsējušais zobens sabirza putekļos. Skatijas zobens atkal atvēzējās un atdalīja galvu no ķermeņa, pēc kā ķermenis uzreiz sabruka uz zemes.