Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—   Kur viņš ir? — Fleimels sacīja sakostiem zobiem. — Viņš ir ticis tuvu — ļoti tuvu — lai varētu kontrolēt miroņu skaitu. Man jāzina, kur viņš ir, lai es varētu kaut ko darīt.

Sofija sajuta noguruma vilni pārvēlamies sev pāri, un pēkšņi viens no vēja virpuļiem sazvārstījās un tad pazuda. Divi pārējie virpuļoja no vienas puses uz otru, Sofijas spēkiem izsīkstot. Viens pagaisa, pēdējais, palikušais, ātri zaudēja spēku. Viņa saprata, ka šis nogurums bija burvestības radīšanas cena. Bet viņai vajadzēja to uzturēt mazliet ilgāk; viņai jāatrod brālis.

—   Mums jātiek ārā no šejienes. — Skataha satvēra Sofiju, lai palīdzētu viņai noturēties kājās. Skeleti metās uz priekšu, bet Ska­tija atsita tos veikliem un precīziem zobenu vēzieniem.

—   Džošs, — Sofija nogurusi čukstēja. — Kur ir Džošs? Mums jāatrod Džošs.

Migla stipri notušēja emocijas Dī balsī, tomēr līksme viņa tonī bija jūtama. — Un vai tu zini, ko es vēl atklāju? Pēdējo gadu tūkstoti šie kalni pievilina vēl citas būtnes, ne tikai cilvēkus. Zeme šeit ir piedzīta kauliem. Simtiem kaulu. Un atceries, Nikolas, es esmu pir­mais un galvenais pesteļotājs.

Lācis, kas parādījās pelēkajā miglā, bija vismaz astoņas pēdas garš. Un pat no ādas lēveriem, kas bija palikuši pie skeleta, bija skaidrs, ka tas miris jau sen. Sniegbaltie kauli vēl vairāk izcēla lāča milzīgos dunčveida nagus.

Aiz lāča parādījās zobenzobu tīģera skelets. Un tad puma, un vēl viens lācis — šoreiz mazāks un ne tik satrūdējis.

—    Viens vienīgs mans vārds tos apstādinās, — Dī balss du­nēja. — Es vēlos Kodeksa lapas.

—     Nē, — Fleimels drūmi sacīja. — Kur viņš ir? Kur viņš slēpjas?

—  Kur ir mans brālis? — Sofija izmisusi sauca un iekliedzās, kad kāda skeleta roka ieķērās viņas matos. Skataha nocirta roku plauk­stas locītavā, bet tā joprojām karājās Sofijas matos kā ekscentriska matu sprādze. — Ko tu esi nodarījis manam brālim?

—   Tavs brālis apdomā savas iespējas. Jūsu iespēja nav tikai viena šīs kaujas puse. Un tagad, kopš man ir zēns, viss, ko man vēl vajag, ir lapas.

—  Nekad.

Lācis un tīģeris izmetās cauri skeletu pūlim, aizmēzdami tos sāņus, pat sabradādami tos, dedzībā ātrāk tikt pie trio. Zobenzobu tīģeris tos sasniedza pirmais. Tā spīdīgā skeleta galva bija masīva, un divi uz leju izvirzītie zobi — vismaz astoņas collas gari. Fleimels nostājās starp Sofiju un parādību.

—   Dod lapas, Nikolas, vai arī es palaidīšu šo divus mirušos dzīvniekus pilsētā.

Nikolass izmisīgi meklēja atmiņā burvju vārdus, kas varētu apturēt parādības. Viņš ļoti nožēloja, ka nav vairāk studējis ma­ģiju. Viņš izpleta pirkstus, un maza gaismas bumbiņa nopaukš­ķēja pret zemi tīģera priekšā.

—    Un tas ir viss, ko tu vari, Nikolas? Mīļais, tu esi novā­jināts.

Bumbiņa pārsprāga, un uz zemes izplatījās vēss, zaļš plankums.

—  Viņš ir tik tuvu, ka redz mūs, — Nikolass sacīja. — Viss, kas man nepieciešams — ir redzēt viņu kaut uz īsu mirkli.

Tīģera skeleta masīvā labā ķepa iebrida zaļajā gaismā. Un pie­lipa. Tas mēģināja pacelt kāju, bet biezi lipīgi zaļi pavedieni saistīja to pie ielas. Un tagad arī tā kreisā ķepa iekāpa zaļajā gaismā un pielipa.

—  Nu, ne jau pavisam tik vājš, ko, Dī? — Fleimels kliedza.

Bet citu skeletu bars aiz zobenzobu tīģera turpināja spiesties uz

priekšu. Pēkšņi tā kaulainās kājas atrāvās, un tas ar milzīgu lēcienu metās uz priekšu. Fleimels paspēja pacelt rokas, iekams briesmonis sabruka pār viņu atvērtiem žokļiem, milzīgiem un drausmīgiem zobiem.

—  Uz redzēšanos, Nikolas Fleimel, — DT sauca. — Es tikai pa­ņemšu lapas no tevis.

— Nē, — Sofija čukstēja. — Nē, tas nebeigsies tā. — Viņa \r atmo­dināta, un Endoras Ragana bija piepildījusi viņu ar zināšanām. Un bija kaut kas, ko viņa varēja darīt. Sofija atvēra muti un iekliedzās, viņas aura uzliesmoja sudraba kvēlē.

39.NODALA

Džošs pamodās, ausTs skanēja māsas kliedziens.

Pagāja pāris sekundes, iekams Džošs saprata, kur vispār atro­das: viņš sēdēja Libbcy Park uz strūklakas malas. Visapkārt bija bieza migla un pretīga smaka, miglas vāli kustējās, miglā pārvietojās ske­leti un mumificēti ķermeņi noskrandušās drēbēs.

Sofija!

Viņam bija jātiek pie māsas. Pa labi no viņa tumši pelēkas, gan­drīz melnas miglas vidū uzzibsnīja zaļa gaisma un iezaigojās sud­rabs, uz mirkli izgaismojot miglu un metot briesmīgas ēnas. Džošs paguva saskatīt Sofiju, Fleimelu un Skatahu, kuri cīnījās ar šiem briesmoņiem. Viņam jābūt kopā ar viņiem.

Džošs grīļodamies pietrausās kājās un atklāja, ka doktors Džons Dī stāv tieši viņa priekšā.