Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—  Vienkāršs, — viņa iesāka, — mēs tiekam projām no šejienes, cik ātri vien spējam. — Tad viņa sagrieza zobenu savā kreisajā rokā tā, lai asmens gulētu gareniski gar roku. Viņa norādīja ar rok­turi. Fleimels un Džošs apstājās viņai cieši blakus un vērās cauri vīnstīgu aizskaram. Laukuma otrā pusē parādījās doktors Džons Dī, uzmanīgi pārvietodamies pa pamežu. Melnais, īsais zobens, ko viņš turēja abām rokām, spīdēja un iemirdzējās aukstā zilā gaismā.

—  Dī, — Fleimels sacīja. — Nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka būšu patīkami pārsteigts viņu redzot. Tās patiešām ir labas ziņas.

Abi, gan Skatija, gan Džošs pārsteigti paskatījās uz viņu.

—   Dī ir cilvēks… tas nozīmē, ka viņš ir ieradies ar cilvēkiem izmantojamu transporta līdzekli, — alķīmiķis paskaidroja.

—   Mašīnu, — Skatija piekrītoši pamāja, — un tā, iespējams, būs atstāta ārpus Ēnu valstības.

Džošs jau gribēja jautāt, kā viņa zināja, ka viņš to atstājis ār­pusē, kad pēkšņi atskārta, ka pats zina atbildi. — Jo viņš zināja: ja iebrauks ar to šeit, nosēdīsies akumulators.

—  Paskat tik, — Skatija nomurmināja.

Viņi vēroja, kā viens milzīgs kuiļveida torkaltietis parādījās no zāles Dī aizmugurē.

Lai gan tas joprojām bija dzīvnieka veidolā, sacēlies pakaļ­kājās, tas izrādījās reizes trīs garāks par cilvēku.

—  Tas nogalinās viņu, — Džošs nomurmināja.

Dī zobens iemirgojās koši zils, un tad mazais vīrs atmuguriski metās uz kuiļači, turot zobenu kā mazu arku ap sevi. Pēkšņā kus­tība, šķiet, pārsteidza dzīvnieku, bet tas viegli atvairīja asmeni un tad sastinga. Ap radījuma ķetnu vietā, kur tai bija pieskāries as­mens, izveidojās plāns ledus apvalks un rīta saulē iemirdzējās mazi kristāli. Ledus apvalks apņēma arī kuiļača krūtis un tad virzījās le­jup uz masīvajām kājām, augšup uz pleciem un galvu. Pēc pāris sirdspukstiem radījums bija nobeidzies zili dzīslotajā ledū. Dī pie­cēlās no zemes, notīrīja mēteli no putekļiem un tad bez brīdinā­juma uzsita ar zobena spalu pa ledus blāķi. Klucis sabira miljons skanošos gabaliņos, katrs no tiem saturēja torkaltieša fragmentu.

—    Viens no galvenajiem zobeniem, — Skatija drūmi piezī­mēja, — ir Excalibur, Ledus zobens. Es domāju, ka tas pazudis pirms daudziem gadiem, iemests atpakaļ ezerā, kad Artorius nomira.

—  Izskatās, ka doktors to atradis, — Fleimels nomurmināja.

Džošs atklāja, ka nebija pat pārsteigts, dzirdot, ka karalis Artūrs

bijusi reāla personība, un viņš atskārta, ka prāto, vai arī pārējās leģendārās personas patiešām eksistējušas.

Viņi vēroja, kā Dī steidzās atpakaļ uz pazemi, virzīdamies uz milzīgās koka mājas otru pusi, kur kaujas skaņas bija visskaļākās. Dūmu smaka tagad bija stiprāka. Asa un rūgta tā cēlās un vijās ap koku, nesot sev līdzi senatnīgās vietas izgarojumus un sen aizmirstu garšvielu smaržu. Mežs krakšķēja un brakšķēja, koka sula vārījās un burbuļoja, un zemā, dobjā dunoņa bija pietiekami stipra, lai viss koks vibrētu.

—   Es attīrīšu ceļu, — Skatija sacīja, metoties cauri vīnstīgām. Gandrīz nekavējoties viņas virzienā, spārnus vicinot, aizplivinājās putncilvēku trio, kuriem sekoja kaķcilvēku trio, skrienot ar visām četrām.

—   Mums jāiet viņai palīgā! — Džošs izmisīgi sacīja, lai gan viņam nebija ne mazākās idejas, ko viņš varētu darīt.

—  Viņa ir Skataha, viņai nav nepieciešama mūsu palīdzība, — Fleimels sacīja. — Viņa vispirms aizvilinās tos projām no mums…

Skataha vieglā skrējienā iemetās pazemē. Smagie zābaki, atsi­toties pret zemi, neizdvesa ne skaņas. Putni un kaķi sekoja.

—   Viņa nodrošinās savu aizmuguri tā, ka tie varēs uzbrukt tikai no vienas puses, un tad viņa pagriezīsies pret tiem.

Džošs vēroja, kā Skatija veikli apgriezās un tagad stāvēja ar seju pret uzbrucējiem, ar muguru pret grubuļainu ozolu. Kaķveida radījumi ātri sasniedza viņu, bet Skatijas īsie zobeni bija veiklāki un no viņu nagiem šķīla dzirksteles. Putnveida radījumi lidinājās zemu, milzīgos spārnus vicinot, izplestiem nagiem. Virzot kreisās rokas zobenu virzienā uz zemi, viņa trāpīja radījumu izstieptajās locītavās, gaisā tās pārrāva, tad iemeta tos šņācošo kaķu vidū. Putni instinktīvi metās virsū kaķiem, un dzīvnieki sāka cīnīties savā starpā. Vēl divi cilvēkveida putni ar spalgu ķērcienu nekavējoties metās virsū kaķiem. Skatija izrāva zobenu no zemes un izmantoja to, lai pamātu Fleimelam un Džošam.

Fleimels uzsita Džošam pa plecu. — Ej! Ej pie Skatahas. — Džošs pagriezās pret alķīmiķi.

—  Dn kā ar tevi?

—  Es brīdi pagaidīšu, tad sekošu un aizsargāšu tevi.