Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—   Hekate devās šajā virzienā, — Nikolass sacīja, pagriezies pa labi un norādīdams uz kaut ko, kas izskatījās kā nepārvarama mez­glainu sakņu barjera. — Es redzēju, ka viņa izskrien no kambara un dodas tieši tur. — Viņš pakāpās uz mezglainajām saknēm un izstiepa roku. Rokas daļa virs elkoņa pazuda.

—   Es iešu pirmā, — Skatija sacīja. Džošs pamanīja, ka, lai gan viņa bija cīnījusies ar nāvējošām putnu un kaķu savienojumu kom­binācijām, uz viņas ķermeņa nebija ne skambiņas, ik matiņš bija savā vietā. Viņa pat neelpoja smagi — lai gan, ja Skatija patiešām bija vampīrs, tad, iespējams, viņai vispār nebija vajadzības elpot, viņš nodomāja. Skatija metās uz priekšu un pēdējā mirklī, kad bija sasniegtas sienas saknes, viņa ienira tieši atvērumā, zobenus sa­krustojusi pret krūtīm.

Fleimels un Džošs īsu mirkli skatījās viens uz otru… un tad caur cieši savijušajām saknēm parādījās Skatijas galva. — Viss tīrs.

—   Es piesegšu aizmuguri, — Fleimels sacīja, atkāpdamies un ļaudams Džošam iet pa priekšu.

—  Es tikšu galā ar ikvienu, kas sekos mums.

Džošs pamāja, negribēdams runāt ar Fleimelu. Viņš joprojām bija dusmīgs uz alķīmiķi par māsas dzīvības pakļaušanu briesmām, bet arī saprata, ka Fleimels tagad cīnās par viņiem, pakļaudams sevi lielām briesmām, lai aizstāvētu viņus. Džošs uzkāpa uz savijušos sakņu un blīvās zemes sienas, aizvēra acis… un devās tieši cauri. Acumirklī viņš sajuta miklu drēgnumu, tad atvēra acis un ierau­dzīja tieši sev priekšā Skatiju. Viņš stāvēja zemā, šaurā kambarī, kas bija veidots tikai no Igdrasila mezglainajām saknēm. Zaļi sūnu puduri sniedza kambarim blāvi zaļganu gaismu, un viņš spēja saskatīt, ka Skatija stāv uz šaura neregulāra pakāpiena, kas veda uz augšu — tumsā. Skatijas galva bija pieliekta uz vienu pusi, bet, iekams Džošs paspēja pajautāt, ko viņa dzird, Fleimels iznāca cauri sienai. Viņš smaidīja, un viņa īsās nūjas gals izstaroja zaļu gāzi. — Tas viņus uz kādu brīdi aizturēs.

—  Ejam, — sauca Skatija, tiklīdz parādījās Fleimels.

Kāpnes bija tik šauras, ka Džošs bija spiests pārvietoties sā­niski — soli pa solim, zemu noliektu galvu, turot Sofiju cieši pie­spiestu pie ķermeņa, sargājot viņas kājas un galvu, lai tās neatsitas pret nelīdzenajām koka sienām. Viņš pārbaudīja katru pakāpienu, kur likt kāju, lai izsargātos no paklupšanas un nenomestu māsu. Džošs pēkšņi saprata, ka šie pakāpieni ir izcirsti lielajā kokā starp iekšējo un ārējo mizu, un nepēja beigt prātot, vai Igdrasila izmēra koks bija pilns ar slepenām ejām, slepenām istabām, aizmirstiem kambariem un kāpnēm. Tā tam vajadzētu būt, viņš nolēma. Vai He­kate vispār zināja, kur viņi visi ir? Viņa domas joņoja, prātojot, kas veidojis šīs kāpnes. Viņš kaut kā nespēja iedomāties dievieti pašu grebjamies dzīvajā kokā.

Kāpjot viņi sajuta rūgtu degoša koka smažu, un cīņas skaņas kļuva arvien skaidrākas. Kaķu spalgie kliedzieni bija kļuvuši cil­vēciskāki, putnu ķērcieni bija pavisam drausmīgi, un tie sajaucās ar kuiļu dobjajiem urkšķiem un nathairu šņākuļošanu. Tagad, kad viņi vairs nebija pazemē, karstums un dūmi kļuva intensīvāki un viņi sadzirdēja arī citu skaņu — dziļu, zemu, vaidošu dārdoņu.

—   Mums jāpasteidzas. — Skatijas balss atskanēja no tumsas.

—     Mums patiešām tagad jāpasteidzas…— Un apzinātais miers Kareives balsī biedēja Džošu vairāk nekā viņas kliedzieni. — Uz­manīgi, tagad esam sasnieguši atvērumu. Mēs esam resnās saknes galā, apmēram trīsdesmit jardu prom no koka galvenās daļas. Mēs esam projām no cīņas, — viņa piebilda.

Džošs devās ap stūri un atrada Skatiju stāvam, rīta saules, kas spīdēja cauri vīnstīgu aizkaram tieši virs viņu galvām, apmirdzētu. Skatija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, sarkanie mati saules gaismā vizēja zeltaini un atspīdēja uz viņas īso zobenu asajām šķaut­nēm, tajā mirklī Džošs viņu redzēja kā senahiīgu un biedējošu Ka­reivi, kāda viņa arī patiesībā bija. Visapkārt viņiem skanēja cīņas trokšņi, bet visskaļākā bija vaidošā dunoņa, šķita, ka dziļumā vibrē zeme. — Kas tā par skaņu? — Džošs vaicāja.

—   Igdrasila kliedzieni, — Skatija drūmi atbildēja. — Hekates ienaidnieki aizdedzinājuši Pasaules koku.

—  Bet kāpēc? — Džošam jau pati ideja šķita drausmīga, šis se­natnīgais dzīvais koks nevienam nebija izdarījis neko sliktu. Bet viss, kas saistījās ar to, sniedza viņam atklāsmi par tumšo Veco dzī­ves vērtībām.

—   Hekates spēks ir nesaraujami saistīts ar koku, viņas maģija uzturēja to dzīvu, bet tā dzīve savukārt stiprināja viņas spēku. Viņi tic, ka, iznīcinot koku, iznīcinās arī viņu.

Fleimels elsodams uzkāpa augšā un apstājās aiz Džoša. Alķīmiķa kalsnā seja bija tumši sarkana un sviedriem klāta. — Kļūstu vecs, — viņš sacīja, vāri pasmaidot. Viņš paskatījās uz Skatiju.

—    Kāds ir plāns?