Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Skatija piegāja tuvāk Fleimelam. Viņi pazina viens otru vairāk nekā trīssimt gadu, un, lai arī Skatija bija gandrīz divsimt tūkstoš gadu vecāka par Fleimelu, viņa izturējās pret alķīmiķi kā pret tēvu, kuru vairs nemaz neatcerējās. — Ņem dvīņus un bēdz. Es tos aizkavēšu šeit. Es jums došu tik daudz laika, cik būs iespējams.

Alķīmiķis pastiepās un uzlika savu roku uz Kareives pleca, un maigi saspieda to. Mazītiņš enerģijas paukšķis pašķīlās starp viņiem, un abi uz mirkli iemirdzējās. Kad Fleimels sāka runāt, viņš neapzināti bija atgriezies pie savas jaunības laika franču valodas. — Nē, mēs to nedarīsim. Ja mēs atstāsim šo vietu, projām dosimies kopā. Mums vajadzīgi dvīņi, Skatij, — ne tikai tev un man, bet visai pasaulei.

Skatija paskatījās pāri plecam krēslainajā kambarī. — Tu daudz prasi no viņiem. Kad tu pastāstīsi viņiem visu patiesību? — viņa pajautāja.

—  Nāks laiks… — viņš iesāka.

—  Laiks ir tas, kā mums nav, — Skatija nomurmināja. — Tu esi sācis novecot. Es to varu saskatīt tavā sejā, ap tavām acīm, un tev ir vairāk sirmu matu.

Fleimels pamāja ar galvu. — Es zinu. Nemirstības burvestība beidzas. Ja mēs nedabūsim nemirstības formulu, mēs ar Pereneli no­vecosim ik dienu pa vienam gadam. Mēneša beigās būsim miruši. Bet tam nav nozīmes. Ja tumšie Vecie uzvarēs, cilvēku pasaulei pie­nāks gals.

—  Darīsim visu, lai tas nenotiktu. — Skatija pagriezās pret Flei­melu un nometās uz zemes taisnu muguru, augstu uz gurniem sa­krustotām kājām, uz augšu pavērstām pēdām — pilnā lotosa pozā, izstieptām rokām, plaukstās satvertiem zobenu rokturiem, paši zo­beni sakrustoti gulēja viņas klēpī. Ja kaķi vai putni būs ielauzušies mājā un atradīs gaiteni, tiem, lai atrastu Hekati, būs jātiek garām viņai — un Kareive par to liks dārgi samaksāt.

Hekate bija iedevusi Fleimelam īsu nūju, izgatavotu no Igdra­sila, un tagad, turot to abās rokās, viņš ieņēma pozīciju tieši pie kambara durvīm, kurā dieviete strādāja ar dvīņiem. Ja kāds iebru­cējs pamanīsies tikt garām Skatahai, tam būs jāsatiekas ar viņu. Skatija cīnīsies ar saviem zobeniem, rokām un kājām, bet viņa ierocis, iespējams, bija vēl iznīcinošāks. Alķīmiķis pacēla roku, un šaurā telpa kļuva smaga no piparmētras smaržas, viņa aura iemirdzējās, izveidojot ap viņu zaļu dzirksteļojošu līniju. Lai arī Fleimels joprojām bija spēcīgs, ikviena burvestības lietošana novā­jināja viņu un paņēma daļu viņa dzīvības spēka. Skatijai bija tais­nība; viņš bija sācis novecot. Viņš sajuta nelielas sāpes un tik tikko nojaušamu smagumu vietās, kur agrāk tādu nebija. Pat viņa redze vairs nebija tik asa kā vēl pirms dienas. Ja viņš būs spiests izman­tot savus spēkus, tas paātrinās novecošanās procesu, bet viņš bija nolēmis dot Hekatei visu viņai nepieciešamo laiku. Fleimels pa­griezās, lai palūkotos pāri plecam, mēģinādams iedziļināties krēslā. Kas tur notika?

—  Mēs sāksim ar vecāko, — Hekate paziņoja.

Sofija juta, ka brālis ievelk elpu, lai protestētu, bet viņa saspieda viņa pirkstus tik cieši, ka sajuta, kā kauli beržas cits pret citu. Džošs pretī iespēra viņai pa potīti.

—  Tas ir tradicionāli, — dieviete turpināja. — Sofija… — viņa ieturēja pauzi, tad turpināja: — Kāds ir jūsu uzvārds, jūsu vecāku vārdi?

—  Ņūmena… un mātes vārds ir Sāra, tēva vārds — Ričards. — Tas bija savādi — saukt savus vecākus citādi nekā mamma un tētis.

Zaļā gaisma kambarī kļuva spožāka, un viņi varēja saskatīt Hekates siluetu pret kvēlojošām sienām. Lai arī Hekates seja atradās tumsā, viņas acis atstaroja zaļo gaismu kā slīpēta stikla šķautnes. Viņa pasniedzās un pielika plaukstu pie Sofijas pieres. — Sofija no cilvēku rases, Ņūmenu klana, Sāras un Ričarda meita…

Viņa iesāka angliski, bet tad lēni pārgāja liriski skaistā pirmscilvēku rases valodā. Viņai runājot, Sofijas aura sāka mirdzēt, dūma­kaini sudrabota gaisma iezīmēja ķermeņa aprises. Vēsa vēja pūsma pārvēlās pāri ādai, un Sofija pēkšņi saprata, ka vairs nedzird I Iekati. Viņa redzēja dievietes muti kustamies, bet vairs nespēja saklausīt vārdus pāri tām skaņām, ko izdvesa viņas pašas ķermenis — elpas šņākoņu iekšā un ārā no deguna, asins traukšanos ausīs, spēcīgos sirdspukstus krūtīs. Deniņos bija jūtams spiediens, it kā viņas sma­dzenes galvaskausā izplestos, un sāpe noskrēja lejā pa muguru un izpletās pa visiem kauliem.

Tad istaba kļuva gaišāka. Hekate — izskatīdamās vecāka — stā­vēja mirgojošām gaismas straumēm iezīmētām ķermeņa aprisēm. Sofija pēkšņi saprata, ka viņa redz dievietes auru. Viņa vēroja, kā gaismas virpuļoja un viļņojās ap Hekates roku un skrēja lejā pa pirkstiem, un tad džinkstoša šoka pārdzīvojumā Sofija faktiski sa­juta to ieurbjamies savā galvaskausā. Uz mirkli viņa apreiba, nespē­jot orientēties, bet tad cauri sanoņai ausīs Hekates vārdiem pēkšņi radās jēga.

—   … Es atmodinu šos drausmīgos spēkus tevī… — Dieviete pārvietoja rokas pāri Sofijas sejai, viņas pieskāriens bija kā ledus un uguns. — Tās ir sajūtas, ko cilvēki ir pametuši novārtā, — Hekate turpināja. Viņa viegli piespieda īkšķus Sofijas acīm.

—  Asi redzēt…