Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Kad dvīņi iegāja dziļi atvērumā, kas acīm redzami bija lielāks, nekā iepriekš šķita, viņu acis pakāpeniski pierada pie krēslas un istaba pieņēma zaļganu nokrāsu. Biezas, mīkstas sūnas klāja izvijušās saknes un izstaroja blāvu smaragdzaļu gaismu, liekot visam izskatīties kā zem ūdens. Gaiss bija smags no mitruma un šķidruma, kas veidojās kā sviedru krellītes matos un uz ādas. Lai arī nebija auksti, abi trīcēja.

—  Jums jājūtas pagodinātiem. — 1 lekates balss skanēja no zaļās krēslas tieši viņiem priekšā. — Es neesmu atmodinājusi cilvēku jau daudzās paaudzēs.

—   Kas… — Džošs iesāka, un tad viņa balss aizlūza. Viņš sausi iekrekšķējās un mēģināja atkal. — Kas bija pēdējais cilvēks, ko jūs atmodinājāt? — Viņš bija nolēmis neizrādīt savas bailes.

—  Tas bija pirms kāda laika — divpadsmitajā gadsimtā, kā jūs, cilvēki, mērāt laiku, — cilvēks no skotu zemes. Es neatceros viņa vārdu.

Abi, gan Sofija, gan Džošs instinktīvi juta, ka Hekate melo.

—  Kas notika ar viņu? — Sofija jautāja.

—   Viņš nomira. — Atskanēja spalgi, ķiķinoši smiekli. — Viņu nogalināja krusas grauds.

—  Tas nu gan ir bijis krusas grauds, — Džošs nočukstēja.

—   O, jā, bija gan, — Hekate nomurmināja. Un tajā mirklī viņi abi zināja, ka viņai ir kaut kāds sakars ar mistisko vīra nāvi. Džošam dieviete pēkšņi šķita kā atriebīgs bērns.

—   Un kas tagad notiks? — Džošs jautāja. — Vai lai mēs tagad stāvam, sēžam vai guļam?

— Tu nedari neko, — Hekate atcirta, — un tas nav nekas tāds, ko var izdarīt viegli. Tūkstoš paaudžu laikā jūs, cilvēki, esat labprātīgi sevi distancējuši no tā, ko ar izsmieklu saucat par maģiju. Bet maģija patiesībā ir tikai visu sajūtu spektra izmantošana. Cilvēki paši ir atteikušies no savu sajūtu spēka. Tagad tie redz tikai mazītiņu daļu no redzamā spektra, dzird tikai skaļākās skaņas, to oža ir šokējoši vāja, un tie var atšķirt tikai saldākās un rūgtākās garšas.

Dvīņi apzinājās, ka Hekate tagad pārvietojas ap viņiem. Viņi to nedzirdēja, bet spēja noteikt viņas atrašanās vietu pēc balss skaņas. Kad viņa ierunājās no aizmugures, abi salēcās.

—  Kādreiz cilvēkiem bija nepieciešamas visas šīs sajūtas vien­kārši lai izdzīvotu. — Tad sekoja gara pauze, un, kad Hekate atkal ierunājās, viņa atradās tik tuvu, ka viņas elpa skāra Sofijas matus.

—  Un tad pasaule izmainījās. Danu Tālis pazuda zem viļņiem, pagāja dinozauru laikmets, sekoja Ledus laikmets, un cilvēki kļu­va… pieredzčjušāki. — Viņa izrunāja šo vārdu kā lāstu.

—  Cilvēki kļuva laiski un augstprātīgi. Viņi atklāja, ka sajūtas vairs nav vajadzīgas. Un pakāpeniski tās pazaudēja.

—  Jūs gribat sacīt, ka mēs pazaudējām maģijas spēku, jo kļu­vām laiski? — Džošs jautāja.

Sofija apspieda vaidu, kādu dienu brālis iepīs viņus patiesās nepatikšanās. Bet Hekate atbildēja, un viņas balss bija pārsteidzoši maiga un klusa. — Tas, ko jūs dēvējat par maģiju, nav nekas vairāk kā iztēles akts, ko izraisa sajūtas, un tad ar savas auras spēku jūs pie­šķirat tam veidolu. Jo spēcīgāka aura, jo lielāka maģija. Jūsos abos slēpjas ārkārtīgi liels potenciāls. Alķīmiķim ir taisnība, jūs varat kļūt par izcilākajiem magiem, kādus pasaule jebkad pazinusi. Bet ir problēma, — Hekate turpināja. Tagad telpa kļuva mazliet gaišāka, un viņi varēja saskatīt sievietes stāvu istabas centrā, tieši zem sakņu mudžekļa, kas nokarājās lejā no jumta un izskatījās pēc tverošas ro­kas. — Cilvēki iemācījušies dzīvot bez savām sajūtām. Smadzenes filtrē tik daudz datu no apziņas, ka jūs dzīvojat kā savdabīgā miglā. Es varu atmodināt jūsu dusošos spēkus, bet briesmas — patiešām reālas briesmas — ir fakts, ka tas pārslogos jūsu sajūtas. — Viņa ap­stājās un tad pajautāja: — Vai esat gatavi uzņemties šādu risku?

—   Es esmu, — Sofija ātri atbildēja, iekams brālis paspēja pro­testēt. Viņa baidījās, ka tad, ja viņš izmestu kādu no savām asprātī­bām, dieviete varētu viņam kaut ko nodarīt. Kaut ko briesmīgu un nāvējošu. Dieviete pagriezās, lai paskatītos uz Džošu.

Viņš pustumsā sameklēja māsu. Zaļganā gaisma piedeva Sofijas sejai slimīgu izskatu. Atmodināšana varētu būt bīstama, iespējams, pat nāvējoša, bet viņš nevarēja atļaut Sofijai iet tam cauri vienai pašai.

—  Es esmu gatavs, — viņš noteikti sacīja.

—  Tad mēs sāksim.

25. NODAĻA