Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija uzlika savējo uz brāļa rokas. — Kāpēc ne? — Viņa kustējās brāļa priekšā, piespiezdama Džošu skatīties uz viņu. Pāri viņa krei­sajam plecam neredzamās Igdrasila ieejas priekšā viņa redzēja Fleimelu, Skatiju un Hekati vērojam viņus. Visapkārt, gatavojoties kaujai, traucās tūkstošiem torkaltiešu — gan cilvēku, gan meža kuiļu izskatā. Kuiļiem pāri krūškurvjiem un mugurām bija ādas bruņuplāksnes, bet cilvēkveida torkaltieši nesa bronzas šķēpus un zo­benus. Milzīgi nathairu bari drāzās pāri debesīm un krūmiem, un garā zāle bija pilna neredzētām rāpojošām, šļūcošām, steidzīgām radībām. Sargi ieņēma savas pozīcijas it visur Igdrasilā, rāpjoties milzīgajos zaros, stāvot sardzē ar lokiem un šķēpiem ikvienā logā. Sofija ieskatījās brāļa spilgti zilajās acīs. Viņa varēja tajās saskatīt savu atspulgu un pēkšņi saprata, ka Džoša acis bija palielinājušās asaru dēļ. Sofija pastiepās pret brāli, bet Džošs satvēra viņas roku un maigi saspieda pirkstus. — Es nevēlos, lai ar tevi kaut kas no­tiek, — viņš vienkārši sacīja.

Sofija pamāja ar galvu, nevēlēdamās izteikt vārdos to, ko izjuta. Tieši to pašu viņa izjuta arī attiecībā pret savu brāli. Trīs milzīgas pterozauriem līdzīgas nathairas pārlidoja pāri galvām, spārnu vē­zieni lejup trenca pret zemi putekļu mākoņus. Nedz Sofija, nedz Džošs nepaskatījās uz augšu.

—   Nikolass sacīja, ka pastāv risks, — Džošs turpināja, — bet Hekate sacīja, ka tas ir bīstami, iespējams, pat nāvējoši. Es nevēlos, lai tu ej cauri tai atmodināšanai, ja gadījumā kaut kas noiet greizi, — viņš ātri nobeidza.

—  Bet mums tas jādara. Nikolass sacīja…

—   Es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka uzticos viņam, — Džošs pārtrauca. — Man ir sajūta, ka viņam kaut kas padomā. Viņš pārāk dedzīgi grib, lai Hekate atmodina mūsu spēkus, neņemot vērā briesmas.

—    Viņš sacīja, ka tā ir mūsu vienīgā iespēja, — Sofija ne­atlaidās.

—  Vakar viņš sacīja, ka jādabū mūs projām no veikala, lai mēs būtu drošībā… tagad pavisam negaidīti mūs jāapmāca tā, lai mēs varētu aizstāvēt sevi no Dī un tiem tumšajiem Vecajiem. Uzticies man, Sofij, Nikolass Fleimels spēlē savu spēli.

Sofijas skatiens pārmetās uz alķīmiķi. Viņa pazina Niku pāris dienu un atcerējās, ka rakstījusi savā blogā par viņu, ka viņš ir cool. Protams, tagad Sofija atskārta, ka patiesībā nemaz viņu nepazīst. Cilvēks, ko viņa uzskatīja par Niku Flemingu, bija blēdis. Meli. Fleimels cieši skatījās uz viņu, un vienu īsu mirkli Sofija iedomājās, ka viņš zina, par ko viņi runā.

—   Mums abiem ir jāiet cauri šai atmodināšanai, — Džošs turpi­nāja. — Ļauj man to darīt.

Sofija atkal ieskatījās viņa acīs. — Un kā tu domā, kā jutīšos es, ja ar tevi kas atgadīsies?

Šoreiz tas bija Džošs, kas apzinājās, ka nespēj neko pateikt. Doma, ka var kaut kas šausmīgs notikt māsai, bija viņam jau agrāk iešāvusies galvā. Un pati doma vien jau iedvesa šausmas.

Sofija saņēma brāļa rokas savējās. — No tā brīža, kad mēs pie­dzimām, mēs visu darījām kopā, — viņa sacīja, balss bija zema un nopietna. — Un ar mammu un tēti mēs esam kopā tik reti, patiesībā vienmēr esam bijuši tikai tu un es. Tu vienmēr esi rūpējies par mani. Es vienmēr esmu rūpējusies par tevi. Es neļaušu tev iet cauri tam… procesam vienam. Labi, darīsim to — tikai tā, kā vienmēr esam da­rījuši visu citu — kopā.

Džošs veltīja māsai ilgu un ciešu skatienu. — Vai tu esi pārlie­cināta? — viņš jautāja. Viņš sāka saskatīt jaunu Sofiju.

—  Es nekad neesmu bijusi vairāk pārliecināta.

Viņi abi zināja, kas palika nepateikts. Neviens no viņiem nevē­lējās palikt ārpusē no tā, kas notiks atmodināšanas laikā.

Džošs beidzot pamāja ar galvu. Tad viņš saspieda māsas roku un viņi abi pagriezās ar sejām pret alķīmiķi, Hekati un Skatiju.

—  Mēs esam gatavi, — dvīņi sacīja.

—   Morigana ir šeit, — Skatija informēja, kad viņi sekoja Nikolasam un Hekatei cauri milzīgām durvīm koka sirdī. Viņa bija tēr­pusies melnās biksēs, T kreklā ar augstu apkakli, bez piedurknēm un kaujinieku zābakos ar biezām zolēm. Siksnā pāri mugurai bija piestiprināti divi īsi zobeni, rokturi nedaudz izvirzījās pāri pleciem. Acis un vaigu kauli bija noķellēti ar melnu krāsu, kas piešķīra viņas sejai pārsteidzošu līdzību galvaskausam. — Viņa ir atvedusi sev līdz Basteti. Viņas jau laužas iekšā Ēnu valstībā.

—  Hekate var viņas aizkavēt, vai ne? — Sofija jautāja. Viņai bija tikai nojausma par dievietes spēku, bet doma, ka pastāv kaut kas vēl varenāks par Hekati, iedvesa šausmas.

Skatija paraustīja plecus. — Man nav ne jausmas. Tās ir ieradu­šās ar kaujas spēkiem: viņas ir atvedušas sev līdzi veselas armijas.

—  Armijas? — Džošs noelsās. — Kāda veida armijas? Vēl kādi māla cilvēki?

—  Šoreiz tie nav golemi. Viņas ir atvedušas sev līdzi putnus no gaisa un kaķus no zemes.

Sofija skaļi iesmējās. — Putnus un kaķus… ko tie var izdarīt?

Skatija paskatījās uz meiteni, acis šķita pārsteidzoši baltas pret melno kara krāsojumu. — Jūs redzējāt, ko putni nodarīja mašīnai ceļā uz šejieni.