Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

—   Un kā ar mums? — Skataha jautāja. — Nikolass ir gandrīz septiņsimt gadu vecs, un es esmu tik veca, ka esmu redzējusi im­pērijas rodamies un sairstam. Vai tad mēs neesam pavisam ie­spējami?

Nedz Džošs, nedz Sofija nevarēja to noliegt.

Nikolass spēra soli uz priekšu un aplika roku ap Džoša un So­fijas pleciem. Viņš nebija garāks par viņiem un skatījās tieši acīs.

—    Jums jāpieņem, ka esat notverti šajā neiespējamajā pasaulē. Ja jūs to atstājat, jūs savai ģimenei un draugiem atnesīsiet postu, un diezgan droši ir tas, ka paši aiziesiet bojā.

—  Turklāt, — Skataha rūgti piebilda, — ja esat pieminēti Grā­matā, tad jau ir nolemts, ka jums jābūt šeit.

Dvīņi skatījās te uz Skatiju, te uz Fleimelu. Viņš pamāja. — Tā ir taisnība. Grāmata ir pilna ar pareģojumiem — daži no tiem pavisam noteikti ir piepildījušies, citiem, iespējams, vēl nav pienācis laiks piepildīties. Bet ir īpaši pieminēti "divi, kas ir viens".

—  Un tu tici…? — Sofija čukstēja.

—   Jā, es ticu, ka šajā pareģojumā tie varētu būt jūs. Patiesībā esmu par to pārliecināts.

Skataha paspēra soli uz priekšu un nostājās blakus Fleimelam.

—     Kālab gan citādi jūs pēkšņi būtu tik svarīgi — ne tikai mums, bet arī Dī un tumšajiem Vecajiem?

—    Kāpēc? — Džošs aplaizīja lūpas. — Kāpēc mēs esam tik svarīgi?

Alķīmiķis uzmeta skatienu Skatijai, gaidīdams atbalstu. Viņa pamāja. — Pastāsti viņiem. Viņiem tas jāzina.

Dvīņi novērsa skatu no Skatijas un atkal pievērsās alķīmikim. Šķita, ka tas, ko viņš gatavojas stāstīt, ir kaut kas ļoti nozī­mīgs. Sofija ieslidināja roku brāļa rokā, un viņš cieši saspieda viņas plaukstu.

—   Kodekss pareģo, ka divi, kas ir viens, atnāks, lai vai nu izglābtu, vai iznīcinātu pasauli.

—   Ko tu domā ar "viens izglābs vai iznīcinās"? — Džošs no­prasīja. — Notiks vai nu viens, vai otrs, tā tas domāts?

—    Vārds, kas lietots Kodeksā, ir līdzīgs vecam Babilonijas simbolam, kas var nozīmēt gan vienu, gan otru, — Fleimels pa­skaidroja.— Patiesībā man vienmēr bijušas aizdomas, ka tas no­zīmē, ka viens no jums ir potenciālais pasaules glābējs, bet otram ir enerģija to iznīcināt.

Sofija iebikstīja brālim ribās. — Tas būsi tu.

Fleimels atkāpās no dvīņiem. — Tuvāko stundu laikā, kad pie­celsies Hekate, es viņai lūgšu atmodināt jūsu burvju potenciālu. Es ticu, ka viņa to izdarīs, un ceru un lūdzu, lai viņa to izdarītu, — viņš dedzīgi piebilda. — Un tad mēs dosimies projām.

—     Bet kurp mēs dosimies? — Džošs jautāja vienlaikus ar Sofiju, kura savukārt tobrīd teica: — Vai tad Hekate neatļaus mums pa­likt šeit?

—  Es ceru, ka dažus Vecos vai nemirstīgos cilvēkus varētu pie­runāt palīdzēt apmācīt jūs. Nē, mēs nevaram palikt šeit. Dī un Mo­rigana ir sakontaktējušies ar vienu no šausmīgākajiem Vecajiem: ar Bastetu.

—  Ēģiptiešu kaķu dievieti? — Sofija jautāja.

Fleimels pārsteigumā mirkšķināja acis. — Es esmu satriekts.

—   Mūsu vecāki ir arheologi, atceries? Kamēr citiem bērniem lasīja vakara pasaciņas, mūsu vecāki mums stāstīja mītus un le­ģendas.

Alķīmiķis pamāja ar galvu. — Pat šobrīd Basteta un Morigana noteikti pulcē savus spēkus visvarenam un visaptverošam uzbru­kumam tumsas stundās, kad Hekate guļ, bet līdz šim nav manāmas nekādas pazīmes, un drīz būs rītausma. Es esmu pārliecināts, ka tie zina, ka ir tikai viena iespēja, un tiem nepieciešami visi viņu spēki kaujas gatavībā pirms uzbrukuma. Šajā brīdi viņi tic, ka mēs jo­projām neko nezinām par viņu nolūkiem, vēl svarīgāk — tie ne­zina, ka mēs zinām par Bastetas iesaistīšanos. Bet mēs būsim ga­tavi tam.

—  Kā mēs zinām? — Sofija jautāja.

—   Perenele man pastāstīja, — Fleimels sacīja un, aizdzīdams nākamo acīm redzamo jautājumu, piebilda: — Viņa ir ļoti attapīga sieviete, viņa savervēja miesu pametušu garu, lai tas nogādātu man ziņu.

—   Miesu pametušu garu? — Sofija jautāja. — Tu gribi sacīt — kaut ko līdzīgu spokam? — Šajā mirklī viņa saprata, ka gluži viegli spēj noticēt spokiem.

—  Tieši tā, — Fleimels atbildēja.

— Kas notiks, ja viņi uzbruks šeit? Es domāju — par kāda veida uzbrukumu mēs runājam? — Džošs jautāja.

Fleimels paskatījās uz Skatiju. — Es nebiju dzimis, kad pēdējo reizi Veco rases būtnes cīnījās cita pret citu.

—  Es biju, — Skatija drūmi sacīja. — Lielākā daļa cilvēku pat neko nezinās, kas notiek. — Viņa paraustīja plecus. — Bet Ēnu val­stības maģisko enerģiju atbrīvošana noteikti ietekmēs klimatu un vietējo ģeoloģiju, varētu notikt zemestrīces, viens vai divi tornado, vētras un lietus, daudz lietus. Un es patiešām ienīstu lietu, — viņa piebilda. — Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pametu Īriju.

—   Jābūt kaut kam tādam, ko mēs varētu darīt, — Sofija sa­cīja. — Mums jābrīdina cilvēki.

—  Un kādā veidā tas brīdinājums varētu izskanēt? — Fleimels jautāja. — Ka gaidāma maģiska cīņa, kas var izraisīt zemestrīces vai plūdus? Tas nu nav nekas tāds, par ko jūs varat piezvanīt vie­tējām ziņām vai laika prognožu stacijai, vai ne?

—  Mums jābrīdina…

—    Nē, mums nav jābrīdina, — alķīmiķis stingri noteica. — Mums jādabū jūs un Grāmatas lapas projām no šejienes.