Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Džošs atvēra muti, lai atbildētu, bet Sofija satvēra viņa roku apklusinādama. — Mēs tikai gribējām doties uz mājām, — viņa vienkārši sacīja nogurušā balsī. Viņa jau zināja, ko Kareive gata­vojās teikt.

—  Jūs nevarat to darīt, — Skataha pateica un aizgriezās.

Dvīņi kavējās pie durvīm, tad pagriezās atpakaļ, lai paskatītos

uz pterozauru. Tas pielieca čūskveida galvu un veltīja viņiem savu milzīgo sašķelto acu skatienu, balss neizteiksmīgi atbalsojās viņu galvās. — Par Skatahu pārāk neuztraucieties: viņas rejas ir daudz mazāk bīstamas nekā kodiens. — Radījums atvēra muti, lai parādītu simtiem trīsstūrainu zobu, kas varēja būt arī smaids. — Neticiet, ka viņa uz­traucās par jums, — tas piebilda, tad aizgriezās, vairākiem sīkiem lēcieniem ieskrējās un pacēlās gaisā ar skaļu spārnu vēzienu.

—   Nesaki neko, — Sofija brīdināja brāli. Džoša asprātības un komentāri vienmēr sagādāja nepatikšanas. Ja Sofijai piemita spējas

redzēt visu un vienlaikus turēt muti ciet, tad brālis vienmēr mēdza komentēt vai izteikt novērojumus skaļi.

—   Tu man neesi nekāds boss, — Džošs atcirta, bet viņa balss drebēja. Džošs ļoti baidījās no čūskām kopš tā laika, kad reiz ar tēvu bija gājis pārgājienā un iekritis čūsku midzenī. Laimīgā kārtā nāvējošā čūska bija tikko kā paēdusi un nolēma ignorēt viņu, dodot dažas sekundes, kas bija nepieciešamas, lai viņš pagūtu aizmesties projām. Pēc tam nedēļām ilgi Džošam rādījās murgi par čūskām un šad tad vēl joprojām parādījās, kad viņš bija sevišķi uztraucies — parasti eksāmenu laikā. Milzīgais čūskveida pterozaurs piederējās pie viņa šausmīgākajiem murgiem, un, kad tie lēkādami parādījās naktī, viņš juta, ka sirds sitas tik spēcīgi, ka krūškurvja āda fak­tiski pulsēja.

Kad pterozaura garzobainā seja pieliecās viņa virzienā, Džošs bija pārliecināts, ka noģībs. Pat tagad viņš juta ledainus sviedrus tekam lejā pa muguru.

Sofija uz Džošs sekoja Skatahai cauri I lekates mājai. Dvīņi ta­gad apzinājās kustības ēnās, grīdas dēļi krakšķēja zem viņu soļiem, koku sienas krakšķēja, it kā māja kustētos, pārvietotos un augtu. Viņi konstatēja, ka agrāk dzirdētās balsis, kliedzieni un ķērcieni bija apklusuši.

Skataha veda abus uz tukšo apļveida istabu, kur Nikolass Flei­mels jau gaidīja viņus. Viņš stāvēja, seju aizgriezis, cieši saņemtām rokām uz muguras un vērās ārā ēnainajā naktī. Vienīgā gaisma istabā ieplūda no milzīgā mēness, kas tagad jau sāka slēpties aiz apvāršņa. Vienu istabas pusi piepildīja sudrabaini balta gaisma, otrā valdīja tumsa. Skatija devās pāri istabai un apstājās blakus alķīmiķim. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un pagriezās pret dvīņiem, viņas seja bija kā maska — bez jebkādas izteiksmes.

—  Jūs varēja nogalināt, — Fleimels sacīja ļoti klusi nepagriez­damies. — Vai vēl sliktāk.

—   Jūs nevarat mūs šeit turēt, — Džošs ātri sacīja, viņa balss klusumā skanēja pārāk skaļi, — mēs neesam cietumnieki.

Alķīmiķis paskatījās pār plecu. Viņam uz acīm bija mazās brillītes, un krēslā izskatījās, ka acis paslēptas aiz sudraba apļiem.

— Nē, jūs neesat, — viņš sacīja ļoti klusi, pēkšņi bija jūtams viņa franču akcents. — Jūs esat apstākļu, nejaušības un sakritības cietumnieki… ja jūs ticat šādām lietām.

—  Es neticu, — Skataha nomurmināja.

—   Nedz ari es, — Nikolass sacīja, apgriezies apkārt. Viņš no­ņēma brilles un saspieda deguna kaulu. Zem blāvajām acīm bija tumši loki, mute sakniebta, lūpas veidoja šauru līniju.

—   Mēs visi šeit kaut kādā veidā esam cietumnieki — apstākļu un notikumu cietumnieki. Gandrīz pirms septiņsimt gadiem es no­pirku apdriskātu, lietotu grāmatu, rakstītu nesaprotamā valodā. Tajā dienā arī es kļuvu par cietumnieku, notverts tik pamatīgi, it kā būtu aiz restēm. Pirms diviem mēnešiem, Džoš, tev nevajadzēja lūgt pieņemt sevi darbā un tev, Sofij, nekad nevajadzēja sākt strādāt "Kafijas tasē". Bet jūs to izdarījāt, un tāpēc, ka pieņēmāt šos lēmu­mus, jūs šonakt abi stāvat šeit. — Viņš apklusa un paskatījās uz Skatahu. — Protams, ir filozofijas skola, kas uzskata, ka tas bija jūsu liktenis — pieņemt šos darbus, satikt Pereneli un mani un iekļūt šajā piedzīvojumā.

Skataha pamāja ar galvu. — Liktenis, — viņa noteica.

—   Jūs gribat sacīt, ka mums nav brīvas gribas? — Sofija jau­tāja. — Un visam šim bija lemts notikt? — Viņa papurināja galvu. — Nevienu mirkli es tam neticēšu. — Jau pati ideja bija pret­dabiska visam, kam viņam ticēja, ideja, ka var pareģot nākotni, bija vienkārši smieklīga.

—  Arī es ne, — Džošs izaicinoši piepilda.

—   Un tomēr, — Fleimels sacīja ļoti klusi, — ja es jums teikšu, ka Maģijas Grāmata — grāmata, kas sarakstīta vairāk nekā pirms desmittūkstoš gadiem, — stāsta par jums?

—   Tas nav iespējams, — Džošs aši izmeta, pats nobijies no iejaukšanās.

—   Ā! — Nikolass Fleimels plati izplēta rokas. — Un vai šis ir iespējams? Šonakt jūs sastapāties ar nathairām, spārnotiem Hekates valstības sargiem. Jūs dzirdējāt balsis savās galvās. Vai tas ir iespē­jams? Un torkaltieši — vai tie arī nav iespējami? Tās ir būtnes, kurām nav nekādu tiesību eksistēt ārpus mītiem.