Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Apbruņotais apsardzes vīrs atkāpās, un augstie metāla vārti ar klikšķi atvērās, ļaujot Dī auto iebraukt pa garo, baltiem akmeņiem klāto iebraucamo ceļu un tuvoties marmora savrupmājai, kas bija tik tikko saskatāma cauri kokiem. Lai arī iestājusies nakts, mājā nebija manāma neviena gaismiņa, un pirmajā mirklī Dī iedomājās, ka tur neviena nav. Tad viņš atcerējās, ka persona — radījums —, pie kā viņš bija ieradies, priekšroku deva tumsai, tam nebija vajadzīga gaisma.

Auto pagriezās pa apļveida iebraucamo ceļu mājas galvenās ieejas priekšā, lukturi izgaismoja trīs cilvēkus, kas stāvēja uz apak­šējā pakāpiena. Kad auto beidzot apstājās uz baltās grants ceļa, tie devās augšā pie durvīm un atvēra tās. Tumsā nebija iespējams sa­skatīt detaļas, bet balss bija vīrieša ar stipru angļu akcentu. — Dok­tors Džons Dī, man šķiet? Es esmu Senuhets. Lūdzu, ienāciet. Es jūs gaidu. — Tad stāvs aizgriezās un devās augšā pa kāpnēm.

Dī izkāpa no auto, sakārtoja dārgo uzvalku, sirdij dauzoties viņš sekoja Senuhetam mājā. Divas citas figūras nostājās viņam katra savā pusē. Lai arī neviens neteica ne vārda, Dī zināja, ka tie bija sargi. Viņš nebija pavisam drošs, ka tie ir cilvēki. Tikko iegājis mājā, burvis pazina smago, pārsātināto smaržu,— tas bija vīraks, reti un ļoti dārgi smaržīgie sveķi no Tuvajiem Austrumiem, ko lie­toja Senajā Ēģiptē un Grieķijā, arī Ķīnas austrumos. Dī juta, ka acis asaro un deguns kņud. Tiem no Veco rases ļoti patika vīraki, kas Dī izraisīja galvassāpes.

Kad trīs ēnainās figūras ieveda Dī lielā hallē, viņš uz mirkli re­dzēja Senuhetu, mazu, slaidu vīru kailu galvu un olīvkrāsas ādu. Izskatījās, it kā viņam būtu Tuvo Austrumu — Ēģiptes, varbūt

Jemenas izcelsme. Senuhets aizvēra smagās ārdurvis. Izrunājis divus vārdus: — Paliec šeit, — viņš pazuda tumsā, atstādams Dī divu klusējošo sargu sabiedrībā.

Dī palūkojās apkārt. Pat ēnainajā pustumsā varēja saskatīt, ka halle ir tukša. Uz fīžu grīdas nebija nedz mēbeļu, nedz gleznu vai spoguļu pie sienām, nedz aizkaru pie logiem. Viņš zināja, ka eksistē tādas mājas kā šī, izmētātas pa visu pasauli, mājas, kas parasti, izman­tojot kādu viltību, piederēja dažiem tumšajiem Vecajiem, tiem, kam patika dzīvot cilvēku pasaulē. Lai gan viņi bija ārkārtīgi prasmīgi un bīstami, viņu spēki bija ļoti ierobežoti sakarā ar dzelzs izplatību modernajā pasaulē, kas mazināja viņu burvju enerģijas. Kā svins ir kaitīgs cilvēkiem, tā dzelzs — cilvēces metāls — ir nāvējoša Veco rasei. Dī bez skatīšanās zināja, ka te, šajā mājā, nebija ne gabaliņa šā metāla. Viss bija izgatavots no zelta vai sudraba, pat durvju rokturi un vannas istabas krāni. Tumšie Vecie augstu vērtēja savu privāto dzīvi, viņi deva priekšroku klusām, nomaļām vietām — mazām saliņām, attāliem tuksneša nogabaliem, tādām valstīm kā Šveice, daļai bijušās Padomju Savienības, Kanādas Arktikas daļai, Himalaju tempļiem un Brazīlijas džungļiem. Kad viņi izvēlējās dzīvot pilsētās, piemēram, tādā kā šī, viņu mājas bija drošībā aiz sienām un elektriskajiem žogiem, īpašumus apsargāja sargi un suņi. Un, ja kāds veiksmes vai muļķības dēļ sasniedza māju, tad sastapās ar veciem, tumšiem un nāvējošiem sargiem.

— Šeit, lūdzu.

Dī jutās apmierināts, ka spēj kontrolēt savas bailes, izdzirdot Senuheta balsi, jo viņš nebija dzirdējis vīru atgriežamies. Viņš prā­toja, vai viņi dosies augšā vai lejā. Pēc pieredzes Vecā rase dalījās divās akurātās kategorijās: tajos, kas deva priekšroku gulēt uz jumta, un tajos, kas izvēlējās pagrabu. Morigana bija bēniņu un jumtu ra­dījums.

Senuhets iekāpa gaismas lāmā, un Dī pamanīja, ka viņa acis bija iekrāsotas melnām acu ēnām, augšējie plakstiņi bagātīgi klāti ar melnu krāsu, no acu kaktiņiem uz ausīm stiepās divas horizon­tālas līnijas. Trīs vertikālas baltas līnijas bija uzkrāsotas uz zoda zem apakšlūpas. Viņš ieveda Dī pa tieši zem plašajām kāpnēm noslēptām durvīm un atvēra tās ar paroli valodā, kurā varētu runāt zēns — valdnieks Tutanhamons. Dī sekoja stāvam melnummelnajā gaitenī un apstājās, kad durvis noklikšķēja, aizveroties aiz viņiem. Viņš dzirdēja vīru virzāmies uz priekšu, tad viņa soļi noklaudzēja pa kāpnēm.

Uz leju. Dī nolēma, ka tumšie Vecie, kurus satikt viņu bija atsūtī­jusi Morigana, droši vien bija tuneļu un pagrabu radījumi.

—  Man nepieciešama gaisma, — viņš skaļi sacīja, — es negribu tumsā nokrist no kāpnēm un nolauzt kaklu. — Viņa balss nedaudz atbalsojās ierobežotajā telpā.

—   Šajā mājā nav elektrības, doktor Džon Dī. Bet mēs esam dzirdējuši, ka jums ir maga slava. Ja vēlaties radīt gaismu, jums ir atļauts to darīt.

Nesakot ne vārda, Dī izstiepa roku, viņa plaukstā iemirdzējās zila dzirkstele. Tā dūca un šņāca, un griezās, tad sāka pieaugt — no zirnīša apmēra pieņemdamās līdz krietnas vīnogas izmēram. Tā izstaroja aukstu zilgani baltu gaismu. Turot roku izstieptu sev priekšā, Dī devās lejā pa kāpnēm.