Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dī bija devies projām no Sanfrancisko vēlu vakarā ar savu pri­vāto lidmašīnu. Limuzīns, kuru bija rezervējis viņa birojs, paņēma viņu Burbankā — tagad pārdēvētā par Bob Hopc lidostu, viņš pie­zīmēja, — un veda lejā pa Sanseta bulvāri cauri briesmīgākajam transporta sastrēgumam, kādu viņš bija piedzīvojis kopš Viktorijas laika Londonas.

Pirmo reizi savā garajā mūžā Dī jutās tā, it kā notikumi slīdētu ārā no viņa kontroles. Tie norisa pārlieku ātri, un, pēc viņa pieredzes, tad arī parasti notika nelaimes. Viņu steidzināja ļaudis — nu labi, precīzāk sakot, ne ļaudis, drīzāk radījumi — pārāk dedzīgi tiecoties pēc rezultātiem. Tie šodien piespieda viņu darboties pret Fleimelu, lai gan viņš bija tiem teicis, ka viņam nepieciešamas vēl pāris dienas laika, lai sagatavotos. Dī bija bijusi taisnība. Vēl tikai divdesmit četras stundas plānošanai un novērošanai — tās viņam ļautu notvert

Nikolasu tāpat kā Pereneli un dabūt visu Kodeksu pilnībā. Dī bija brīdinājis savus darba devējus, ka Nikolass Fleimels patiešām var būt viltīgs, bet tie viņā neklausījās. Dī pazina Fleimelu labāk nekā jebkurš cits. Gadsimtu gaitā viņš bija piekļuvis pietiekami tuvu Nikolasam, lai notvertu, — bet Fleimels un Perenele aizvien bija pamanījušies izsprukt.

Sēžot aizmugurē mašīnā ar gaisa kondicionētāju, kamēr sargi turpināja savas pārbaudes, viņš atcerējās laiku, kad pirmo reizi sa­tika slaveno alķīmiķi — Nikolasu Fleimelu.

Džons Dī bija dzimis 1527. gadā. Viņš bija no karalienes Eliza­betes I pasaules un bija kalpojis karalienei dažādās jomās: kā padomnieks un tulks, matemātiķis, astronoms un personīgais astro­logs. Viņam tika uzticēts gods izvēlēties karalienes kronēšanas da­tumu, un viņš bija izvēlējies — 1559. gada 15. janvāri. Viņš apsolīja jaunajai princesei, ka viņa valdīs ilgu laiku. Un tās valdīšana arī ilga četrdesmit piecus gadus.

Doktors Džons Dī bija arī karalienes spiegs.

Dī spiegoja karalienes labā visā Eiropā un bija viņas visietek­mīgākais un varenākais aģents, kas darbojās kontinentā. Kā slepens zinātnieks un pētnieks, burvis un alķīmiķis viņš bija gaidīts viesis karaļu galmos un augstmaņu pilīs. Viņš apgalvoja, ka māk runāt tikai angļu, latīņu, grieķu valodā, lai gan patiesībā viņš labi runāja vismaz divpadsmit valodās un saprata vēl vismaz duci valodu, pat arābu un nedaudz arī cathay — seno Ķīnas valodu. Viņš ātri aptvēra, ka cilvēki parasti nebija diskrēti, ja nezināja, ka viņš saprot ikvienu vārdu, un viņš izmantoja to kā savu priekšrocību. Dī parakstīja sa­vas slepenās un kodētās atskaites ar numuru 007. Viņš domāja, ka tā ir brīnišķīga ironija, ka pēc daudziem gadiem Jans Flemings ra­dīs Džeimsu Bondu un iedos Bondam to pašu kodu.

Džons Dī bija viens no sava laika varenākajiem burvjiem. Viņš bija apguvis nekromāniju un burvju vārdus, astroloģiju un matemātiku, zīlēšanu un pareģošanu ar kristāla bumbu. Viņa ce­ļojumi — krustu šķērsu pa Eiropu — raisīja kontaktus ar visiem tālaika magiem un burvjiem… ieskaitot leģendāro Nikolasu Flei­melu, vīru, ko pazina kā alķīmiķi.

Dī atklāja Nikolasa Fleimela, kas tika uzskatīts par mirušu jau 1418. gadā, eksistenci pilnīgi nejauši. Šī tikšanās pilnībā izmainīja visu viņa atlikušo dzīvi ļoti daudzos veidos un ietekmēja pasaules vēsturi.

Nikolass Fleimels un Perenele bija atgriezušies no Parīzes seš­padsmitā gadsimta pirmajā dekādē un strādāja par ārstiem, aprūpējot nabagos un slimos ikvienā slimnīcā, ko Fleimeli bija di­binājuši pirms vairāk nekā simt gadiem. Viņi īstenībā dzīvoja un strādāja dižajā Parīzes Dievmātes katedrālē. Dī tobrīd atradās Pa­rīzē karalienes slepenā misijā, bet brīdī, kad viņš ieraudzīja slaido tumšmataino vīrieti un viņa zaļacaino sievu, strādājot kopā torei­zējās slimnīcas palātās ar augstajiem griestiem, Dī uzreiz zināja, kas viņi ir. Dī bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem pasaulē, kam bija Fleimela gara darba "Filozofijas apkopojums" kopija, kuras titullapas otrā pusē bija slavenā alķīmiķa portreta gravīra. Kad Dī stādījās priekšā ārstam un viņa sievai, uzrunājot viņus to īstajos vārdos, neviens no viņiem to nenoliedza. Protams, viņi arī zināja slavenā doktora Džona Dī reputāciju. Lai arī Perenele izturējās ar zināmu piesardzību, Nikolass bija sajūsmināts par iespēju pieņemt angļu magu par savu jauno mācekli. Dī nekavējoties pameta Angliju un nākamos četrus gadus pavadīja Parīzē, mācoties pie Nikolasa un Pereneles.

Un tieši Parīzē 1575. gadā Dī pirmo reizi uzzināja par Veco rases eksistenci.

Tas notika vēlā nakts stundā, kad viņš Fleimela mājas mazajā jumtistabiņā bija studējis rakstus, un tad piepeši parādījās radī­jums — kā no sliktākajiem nakts murgiem: tas nošļūca lejā pa skursteni, izmētādams ogles un malku, un ierāpoja iekšā uz ap­degušā paklāja. Radījums bija viena no vecākajām vampīru sugām, kas apsēda lielāko Eiropas pilsētu notekcaurules un kapsētas. Līdzīgi raupjajām figūrām, iegravētām uz akmeņiem, kas izrotāja katedrāli gandrīz iepretī mājai, tā bija stiegraina dzīva būtne ar mar­moram līdzīgu miesu un melnām, izdedžiem līdzīgām acīm.