Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Dī atrāvās no sava buramā trauka un pamanīja, ka Perenele ir nomodā un cieši vēro viņu. — Ak, cienītā, jūs te esat tieši laikā, lai redzētu, kā manas radības uzveic jūsu vīru. Turklāt man beidzot būs izdevība tikt galā ar to mazulīti Skatahu, un es dabūšu tās lapas no grāmatas. — Dī nepamanīja, ka Pereneles acis plati iepletās, kad viņš pieminēja Skatahas vārdu. — Kopumā visai veiksmīga darba diena, tā man šķiet. — Tagad viņš pievērsa visu savu uzmanību lie­lākajai žurkai un uzdeva divas vienkāršas pavēles: — Uzbrukt. Nogalināt. — Dī aizvēra acis, kad žurka izslējās un iemetās istabā.

Zaļā gaisma tecēja no Fleimela pirkstiem un plūda pa grīdu, iekrāsojot dēļus zaļā krāsā. Piepeši grīda izdzina zarus, lapas un tad koka strumbru… tad vēl vienu… tad trešo. īsā brīdī, aptuveni divpadsmit sirdspukstu laikā, no grīdas jau bija izaudzis vesels koku biezoknis, tas acīm redzami slējās pret griestiem. Daži no stumbriem nebija resnāki par pirkstiem, citi — delnas locītavas pla­tumā, bet viens — tuvu durvīm — bija tik liels, ka gandrīz aizpil­dīja visu eju.

Žurkas pagriezās un pašķīda uz visām pusēm, tās spiegdamas skrēja pa gaiteni, izmisīgi mēģinādamas pārlēkt pāri klikšķošajiem asmeņiem.

Fleimels, berzēdams rokas, atliecās un iztaisnoja kājas. — Tas ir viens no alķīmijas visvecākajiem noslēpumiem, — viņš paziņoja dvīņiem, kas skatījās plaši ieplestām acīm, un arī Skatijai, — katra dzīva būtne no vissarežģītākās līdz pašai vienkāršākajai sevī nes savas radīšanas iedīgli.

—  DNS, — Džošs nomurmināja, blenzdams meža biezoknī, kas pletās un turpināja augt aiz Fleimela.

Sofija aplūkoja kādreiz priekšzīmīgi tīro sambo skolu. Tagad tā bija netīra, ar dubļainu ūdeni piešļakstīta, gludi pulētā koka grīda salauzta, augošo koku sašķelta, gaitenis pilns ar īpaši pre­tīgi smirdošiem dubļiem. — Tu gribi sacīt, ka alķīmiķi zināja par DNS? — viņa jautāja.

Alķīmiķis iepriecināts pamāja. — Tieši tā. Kad Vatsons un Krīks paziņoja, ka viņi ir atklājuši to, ko nodēvēja par "dzīvības noslē­pumu" , viņi vienkārši bija vēlreiz atklājuši to, par ko alķīmiķi vien­mēr bija zinājuši.

—  Tu tātad gribi mums iestāstīt, ka tu kaut kā atmodināji DNS šajos koka dēļos, likdams kokiem augt? — Džošs jautāja, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus. — Kā?

Fleimels pagriezās, lai paskatītos uz mežu, kas tagad pārņēma visu sambo skolu.

—  To sauc par maģiju, — viņš sajūsmināts sacīja, — un es nebiju pārliecināts, ka to varēšu kādreiz vēl izdarīt, līdz Skatija man to ne­atgādināja, — viņš piemetināja.

10. 'NODALA

—  Tā, tagad ļaujiet man tikt skaidrībā, — sacīja Džošs Ņūmens, mēģinādams nepacelt balsi, — jūs nemākat braukt? Neviens no jums nemāk?

Džošs un Sofija sēdēja džipa priekšējās sēdvietās, mašīnu Ska­tija bija aizņēmusies no kāda sava cīņas mākslas studenta. Džošs brauca, māsai klēpī bija karte. Nikolass Fleimels un Skataha sēdēja aizmugurē.

—  Nekad neesmu mācījies, — teica Nikolass Fleimels un izteik­smīgi paraustīja plecus.

—  Nekad tam nav bijis laika, — Skatija īsi noteica.

—  Bet Nikolass sacīja mums, ka tu esi vairāk nekā divtūkstoš gadu veca, — Sofija sacīja, paskatīdamās uz meiteni.

—  Divtūkstoš piecsimt septiņpadsmit pēc jūsu pašreizējā ka­lendāra, pēc kā jūs, cilvēki, mērāt laiku, — Skatija noburkšķēja. Viņa paskatījās Fleimela dzidrajās acīs. — Un cik veca tad es izskatos?

—  Ne dienu vecāka par septiņpadsmit, — viņš aši piebilda.

—   Un nevarējāt izbrīvēt laiku, lai iemācītos braukt? — Sofija nelikās mierā. Viņa bija gribējusi iemācīties braukt jau kopš desmit gadu vecuma. Viens no iemesliem, kāpēc dvīņi šovasar bija nolē­muši strādāt, nevis doties līdzi vecākiem uz arheoloģiskajiem izra­kumiem, bija sapelnīt naudu savam auto.

Skataha sapīkusi paraustīja plecus. — Man tas bija padomā, bet es visu laiku biju aizņemta, — viņa nepadevās.

—   Vai saprotat, — Džošs bilda, neuzrunādams nevienu kon­krēti, — ka es nedrīkstu braukt, ja blakus nav kāds, kam ir vadītāja apliecība?

—  Mums jau ir gandrīz piecpadsmit ar pusi, un mēs abi va­ram braukt, — Sofija sacīja. — Nu, zināmā mērā, — viņa vēl pie­metināja.

—  Vai kāds no jums māk jāt ar zirgu? — Fleimels jautāja. — Vai braukt ar pajūgu vai karieti?

—  Nu, nē… — Sofija novilka.

— Vadīt kaujas ratus, šaujot bultas no loka? — Skatija piebilda. — Vai, lidojot ar čūskveida spalvainu ķirzaku, lietot katapultu?

—  Man nav ne jausmas, kas ir tā ķirzaka-čūska… un es neesmu pārliecināta, vai vispār gribu to zināt.

—   Nu, tagad tu saproti, ka esi apguvusi vienas iemaņas, — Fleimels sacīja, — bet mēs citas, nedaudz senākas, bet vienlīdz no­derīgas iemaņas. — Viņš uzmeta sāņus skatienu Skatahai. — Tomēr es neesmu pārliecināts par lidojošām čūskām mūsdienās.

Džošs spēji reaģēja uz "stop" zīmi un nogriezās pa kreisi, vir­zienā uz Zelta vārtu tiltu. — Es tikai nesaprotu, kā jūs varat dzīvot divdesmitajā gadsimtā, nemākot braukt ar mašīnu. Es gribu sa­prast, kā jūs nokļūstat no vienas vietas citā?