Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Tā patiesībā bija Perenele, kas viņam radīja dažādas problē­mas — nopietnas problēmas, jo viņš vienkārši nebija pārliecināts par to, cik spēcīga ir Perenele.

Dī vienmēr bija izjutis bijību pret šo slaido, eleganto franču sie­vieti. Kad Dī pirmo reizi bija mācībā pie alķīmiķa Nikolasa Fleimela, viņš bija kļūdījies un pietiekami nenovērtējis Pereneli. Tomēr ātri bija atklājis, ka Perenele Fleimela ir vismaz tikpat spēcīga kā viņas vīrs, faktiski bija dažas jomas, kurās viņa bija pat spēcīgāka. Tās rak­stura iezīmes, kuras Fleimelu izveidoja par izcilu alķīmiķi — viņa īpašā uzmanība pret sīkumiem, seno valodu prasme, nepārspējamā pacietība —, padarīja viņu par vāju burvi, bet draudīgu melnās ma­ģijas pārzinātāju. Viņam vienkārši pietrūka iztēles dzirksts vien­kāršai vizualizēšanai, kas nepieciešama šim darbam. Perenele, pil­nīgi pretēji, bija viena no spēcīgākajām burvēm, kādu viņš jebkad bija sastapis.

Dī novilka vienu no saviem pelēkajiem ādas cimdiem un no­meta to uz sēdekļa sev blakus. Pieliecies pie Pereneles, viņš iebak­stīja pirkstu dubļu peļķē, kas pilēja no viena golema, un uzzīmēja savijušos simbolu uz sievietes kreisās rokas plaukstas. Tad viņš uz­zīmēja simbola spoguļattēlu uz viņas labās rokas. Tad vēlreiz ie­mērca roku lipīgajos melnajos dubļos un uzvilka trīs viļņotas līni­jas uz viņas pieres. Tajā brīdī Perenele pēkšņi atvēra savas spilgti zaļās acis. Dī strauji atrāvās atpakaļ savā vietā.

—  Pereneles kundze, man trūkst vārdu, lai izteiktu, kāds prieks jūs atkal sastapt.

Perija atvēra muti, lai atbildētu, bet nespēja izrunāt ne vārda. Viņa mēģināja pakustēties, bet arī tas neizdevās, jo ne tikai golemi bija cieši sagrābuši viņas rokas, arī muskuļi atteicās viņu klausīt.

— Ak, tev jāpiedod man, es atļāvos uzlikt apsardzes burvestību. Vienkārša burvestība, bet tās pietiks, līdz varēšu noorganizēt kaut ko pastāvīgāku. — Dī smaidīja, bet viņa sejas izteiksmē nekas nelie­cināja par jautrību. Ieskanējās viņa mobilais telefons, atskaņodams tēmu "Lietas no X-failiem", un viņš atvēra telefonu. — Atvaino, — viņš sacīja Perenelei.

—   Vai tu saņēmi foto? — Dī jautāja. — Jā, es domāju, ka tas uzjautrinās tevi: leģendārā Perenele Fleimela ir mūsu rokās. Ak, es esmu gandrīz pārliecināts, ka Fleimels nāks pēc viņas. Un mēs bū­sim tam gatavi. Šoreiz viņš neizbēgs.

Perenele varēja skaidri sadzirdēt gārdzošus atbildes smieklus klausulē.

—  Jā, protams. — Dī iebāza roku kabatā un izņēma Grāmatu vara vākos. — Mums ir Kodekss. Beidzot. — Runādams viņš sāka šķirstīt biezās, nelīdzenās lapas. Viņa balss aizkrita un nebija sa­protams, vai viņš runā ar zvanītāju vai pats ar sevi. — Tūkstošgadu vecas mistiskas zināšanas vienuviet… — Tad viņa balss pagaisa pavisam. Telefons izšļuka no rokas un nokrita uz automašīnas grīdas.

Grāmatas beigās trūka divu lapu, tās bija rupji izplēstas.

Dī aizvēra acis, ar žiglu savas mazās mēlītes kustību aplaizīja lūpas un ieķērcās:

—  Zēns, to izdarīja zēns, kad es izrāvu Grāmatu no viņa rokām.

—    Viņš atvēra acis un sāka uzmanīgi apskatīt priekšpēdējās la­pas. — Varbūt tās nemaz nav tik svarīgas…— viņš murmināja, lūpas kustējās līdzi, sekojot kustīgajiem vārdiem, kas visu laiku pārveidojās. Dī sakoncentrēja visu uzmanību uz spožajiem burtiem katras lapas augšpusē, kas deva atminējumu turpmā­kajam tekstam. Tad viņš spēji atrāvās, joprojām turēdams Grā­matu trīcošajos pirkstos. Kad Dī pacēla galvu, viņa acis kvēloja.

—     Man trūkst Gala Kopsavilkuma! — viņš iekliedzās. Ap viņa galvu dejoja dzeltenas dzirkstis, un aizmugurējais logs saplaisāja baltās zirnekļveida plaisās. No Dī zobiem kā siekalas spirālveidīgi stiepās dzeltenīgi balts pulveris. — Brauc atpakaļ! — Dīuzauroja šoferim. — Brauc tūdaļ atpakaļ! Nē, apstājies, šī pavēle ir atcelta! Fleimels nav muļķis. Viņi jau sen būs projām. — Viņš paķēra te­lefonu no grīdas un, izvairīdamies no Pereneles skatiena, uz īsu mirkli saņēmās un savācās. Viņš ievilka dziļu, drebošu elpu, acīm redzami nomierināja sevi, tad piezvanīja.

—   Mums ir nelielas problēmas, — viņš krekšķošā balsī sacīja telefonā, balss tomēr bija mierīga, bez jebkādām emocijām. — Šķiet, ka mums trūkst dažu lapu grāmatas beigās. Nekas svarīgs. Esmu pārliecināts. Varbūt tu vari izrādīt man labvēlību, — viņš pie­pilda it kā starp citu. — Tu varētu nodot Moriganai, ka man nepie­ciešama viņas palīdzība.

DI ievēroja, kā Pereneles acis ieplešas šokā, izdzirdot piemi­nam Moriganas vārdu. Viņš tīksmē plati pasmaidīja.

—   Man nepieciešams viņas sevišķais talants un īpašās pras­mes. — Tad viņš aizvēra telefonu un paskatījās uz Pereneli Fleimelu.

—  Būtu bijis daudz vienkāršāk, ja viņi paši būtu atdevuši man Kodeksu. Tagad nāks Morigana. Un tu saproti, ko tas nozīmē.

7. NODALA

Sofija pirmā pamanīja žurku.