Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija un Džošs vēroja vārdus pārvietojamies pa lapu kā mazī­tiņas vabolītes, nemitīgi veidojot un pārveidojot sevi, brīžiem kļūstot par gluži salasāmiem vārdiem no pazīstamām valodām — latīņu vai senās angļu valodas, bet tad pēkšņi izgaistot un pārveidojoties senos simbolos, atgādinot ēģiptiešu hieroglifus vai ķeltu rakstu zīmes.

Flemings nopūtās. — Nē. To jūs neiedomājāties, — viņš bei­dzot sacīja. Tad pabāza roku sava T krekla izgriezumā un izvilka pensneju garā melnā auklā. Pensnejs bija vecmodīgas brilles bez kājiņām, veidotas tā, lai turētos uz deguna. Izmantodams brilles kā palielināmo stiklu, Niks virzīja tās pāri vārdiem, kas mainījās un šķobījās. — Ā!

—  Labas ziņas? — Džošs iejautājās.

—   Brīnišķīgas ziņas. Viņam trūks Gala Apkopojuma. — Niks tik spēcīgi saspieda Džoša sāpošo plecu, ka viņam nācās saviebties. — Ja tu gribēji paņemt divas lapas no grāmatas, lai tā kļūtu nekam nederīga, tad esi izvēlējies īstās. — Tad platais smaids pazuda no viņa sejas. — Kad Dī to atklās, viņš atgriezīsies, un es varu galvot, ka šoreiz līdzi ņems ne tikai golemus.

—   Kas bija tas pelēkais vīrs? — Sofija jautāja. — Perija arī viņu sauca par Dī.

Savācis lapas, Niks piecēlās. Sofija pagriezās, lai paskatītos uz viņu, un atskārta, ka viņš pēkšņi izskatās vecs un noguris, drausmīgi noguris. — Pelēkais vīrs ir doktors Džons Dī, viens no visvarenākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pasaulē.

—  Es nekad neesmu dzirdējis par viņu, — Džošs sacīja.

—  Palikt nezināmam šajā modernajā pasaulē — tā patiešām ir patiesa vara. Dī ir alķīmiķis, burvis, mags, melnās maģijas pārstāvis, un tas viss nav viens un tas pats.

—  Maģija? — pārjautāja Sofija.

—  Man šķita, ka tāda lieta kā maģija neeksistē, — noteica Džošs sarkastiskā tonī un uzreiz sajutās muļķīgi pēc visa, ko viņš tikko kā bija redzējis un pārdzīvojis.

—  Tomēr tu tikko uzveici maģiskas būtnes: golemus izveidoja cilvēki no māliem un dubļiem un iedvesa tiem dzīvību ar viena vārda spēku. Šajā laikmetā, es galvoju, ir mazāk par pusduci cil­vēku, kuri jebkad ir redzējuši golemus un izdzīvojuši pēc tikšanās ar tiem.

—  Vai Dī iedvesa tiem dzīvību? — Sofija jautāja.

—  Radīt golemus ir viegli; burvestība ir veca kā cilvēce. Atdzī­vināt, bet ir nedaudz grūtāk, kontrolēt tos faktiski nav iespējams, — Niks nopūtās, — bet ne doktoram Džonam Dī.

—  Kas viņš ir? — Sofija nelikās mierā.

—  Doktors Džons Dī bija Anglijas galma mags karalienes Eliza­betes I valdīšanas laikā.

Sofija raustījās smieklos, nebūdama pārliecināta, vai ticēt Nikam Flemingam. — Tas taču bija pirms simtiem gadu, bet pelēkajam vīram nebija vairāk par piecdesmit.

Niks Flemings rāpoja pa grīdu, rakādamies pa grāmatām, līdz atrada to, kuru meklēja. "Anglija Elizabetes valdīšanas laikā". Viņš atvēra grāmatu: lappusei ar karalienes Elizabetes I attēlu otrpus pretī bija kāda cilvēka oforts, tas bija vīrietis asiem sejas vaibstiem un trīsstūrveida bārdiņu. Apģērbs bija savādāks, bet nebija nekādu šaubu, ka tas bija tas pats cilvēks, ko bija satikuši.

Sofija paņēma grāmatu no Nika rokām. — Te rakstīts, ka Dī dzi­mis 1527. gadā, — viņa klusi sacīja. — Tas nozīmē, ka viņam ir gan­drīz piecsimt gadu.

Džošs piegāja pie māsas. Viņš cieši skatījās bildē, tad aplaida skatienu istabai. Ja vien dziļi ieelpotu, viņš vēl varētu sajust savādās smakas… maģiskās. Tas bija tas, ko viņš bija saodis — ne pipar­mētras, ne puvušu olu, bet maģijas smaržu. — Dī pazina tevi, — viņš lēnām sacīja un piemetināja: — Viņš tevi labi pazina.

Flemings staigāja pa veikalu, pacilādams dažas atlūzas, tad atkal nomezdams tās uz grīdas. — Ak jā, viņš pazina mani, — bei­dzot Niks atbildēja, — viņš pazina arī Periju. Viņš mūs pazīst jau sen… ļoti, ļoti sen… — Niks paskatījās uz dvīņiem, viņa gandrīz bez­krāsainās acis tagad bija tumšas un noraizējušās. — Jūs tagad esat iesaistīti, man ļoti žēl, bet melu un izlikšanās laiks nu ir aiz mugu­ras. Lai jūs izdzīvotu, jums jāzina patiesība.

Dzošs un Sofija paskatījās viens uz otru. Viņi abi bija dzirdējuši frāzi — lai jūs izdzīvotu…

—  Mans īstais vārds ir Nikolass Fleimels. Esmu dzimis Francijā 1330. gadā. Perijas īstais vārds ir Perenele, viņa ir desmit gadu vecā­ka par mani. Bet nekad to nesakiet viņai, — viņš steigšus piebilda.

Džošs sajuta, ka vēders saraujas un iedūcās. Viņš jau gatavo­jās iesaukties: — Neiespējami! — īsti nesaprotot, vai smieties vai dusmoties uz Niku par tik muļķīgu joku. Bet viņš bija guvis reālas brūces, un viņam sāpēja… no sviediena pāri istabai; kas viņu svieda?

Viņš atcerējās golemu, kas mēģināja satvert Periju — Pereneli, un kā tas bija pārvērties par putekļu kaudzi, viņai pieskaroties.

—  Kas… kas tu esi? — Sofija uzdeva jautājumu, kas bija uz mē­les arī viņas dvīņubrālim. — Kas esi tu un Perenele?