Alķīmiķis Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi

Sofija, cieši abās rokās satvērusi slotu, aizspraucās garām Perijai un aizlavījās uz telpas otru pusi. Džošs. Kur ir Džošs? Viņai nebija ne jausmas, kas bija noticis, bet viņai bija vienalga. Viņai tikai bija jāatrod brālis.

—   Tu kā vienmēr izskaties burvīgi, — pelēkais vīrs sacīja, pie­vērsis acis Perijai. — Tu nemaz neesi novecojusi. — Viņš atkal pa­klanījās galma etiķetei raksturīgā kustībā, turklāt darīja to pilnīgi dabiski. — Man vienmēr ir prieks tevi redzēt.

—   Kaut es varētu sacīt to pašu par tevi, Dī. — Perija virzījās tālāk, acīm šaudoties no vienas puses uz otru. — Es pazīstu tavu pretīgo smaku.

Dī aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. — Man labāk patīk sēra smaka. Tā ir tik… — viņš pauzēja, — tik dramatiska. — Tad viņa pe­lēkās acis spēji atvērās un smaids pazuda. — Mēs esam atnākuši pēc Grāmatas, Perenele. Un nesaki, ka jūs esat to iznīcinājuši, — viņš piebilda. — Tava neizsīkstoši labā veselība ir pierādījums tās eksistencei.

Kas tā par grāmatu? — Sofija prātoja, vērdamās apkārt, veikals bija pilns ar grāmatām.

—  Mēs esam Grāmatas sargi, — sacīja Perija, un kaut kas viņas balsī lika Sofijai pagriezties un paskatīties uz viņu. Meitene sastinga šausmās ieplestu muti un acīm. Periju Flemingu bija ieskāvusi sud­raba migla, tā cēlās augšup no viņas ādas kā vieglu pavedienu tī­meklis. Vietām blāvs un caurspīdīgs, bet ap rokām — biezs un stings, radot iespaidu, it kā viņai rokās būtu metāla bruņu cimdi. — Jūs to nekad nedabūsiet, — atcirta Perija.

—   Mēs to dabūsim, — Dī sacīja. — Mēs pa šiem gadiem esam savākuši visus pārējos dārgumus. Palikusi vēl vienīgi Grāmata. La­bāk būtu, ja tu tagad neradītu sarežģījumus un pateiktu, kur tā ir…

—  Nekad!

—  Es zināju, ka tu tā teiksi, — Dī sacīja, un tad milzīgais golems metās pie Perijas. — Cilvēki ir tik paredzami.

Niks Flemings un Džošs atvēra ķīmiskās tīrītavas durvis, un tieši tad viņi ieraudzīja Periju, viņai pa pēdām — Sofiju traucamies pāri ielai uz grāmatveikalu. — Atver šīs durvis, — nokomandēja Niks, pabāzis roku zem T krekla. No vienkāršas audekla kvadrāt­veida somas, kas karājās kaklā, viņš izvilka kaut ko, kas izskatījās pēc mazas grāmatas vara krāsas metāla vākos.

Džošs atstūma bultas un atgrūda vaļā durvis, Niks izmetās ārā, skrienot ar īkšķi ātri pāršķirstīdams grāmatas robainās lapas, kaut ko meklēdams. Džošs, sekojot Nikam grāmatveikalā, īsu mirkli nodzeltējušajās lapās paguva saskatīt izsmalcinātu rakstu un ģeometriskas figūras.

Niks un Džošs ieradās tieši laikā, lai redzētu, kā golems pie­skaras l'erijai.

Atskanēja sprādziens.

Gaisu piepildīja smalks smilšveida pulveris, milzīgais melnais mētelis sagumzīts nokrita uz grīdas. Uz mirkli sagriezās neliels vēja virpulis, saceldams augšup putekļus, un tad pagaisa.

Nika un Džoša ierašanās novērsa Perijas uzmanību. Viņa maz­liet pagriezās… un šajā mirklī Dī pārvilka kreiso roku pāri savai acij un izmeta uz grīdas mazu kristāla bumbu.

Šķita, ka veikala butu eksplodējusi saule.

Gaisma bija nepanesama, žilbinoša un spilgta, tā pārņēma visti telpu ar savu drausmīgo spožumu, un kopā ar gaismu izplūda smaka, tā bija degošu matu un piedegušā ēdiena smaka, gruzdošu lapu un sakarsēta metāla smakas sajaukums kopā ar spīvu deg­vielas izgarojumu.

Džošs notvēra māsas skatienu tieši tajā brīdī, kad Dī svieda kristāla bumbu. Skatu daļēji aizsedza Niks un Perija, gaisma abus bija nospiedusi pie grīdas. Džoša redzējums bija kā melnu un baltu attēlu kaleidoskops, gaismai metot zibšņus un starus pret acu tīk­leni. Viņš redzēja, kā grāmata metāla vākos izkrīt Nikam no rokām uz grīdas… redzēja divus melnus stāvus ap Periju un tik tikko sa­dzirdēja viņas kliedzienu… redzēja, kā Dīar triumfa saucienu paķer grāmatu, kamēr Niks akli taustījās pa grīdu.

— Tu paspēlēji, Nikolas, — Dī šņāca, — tu vienmēr paspēlē. Tagad es paņemšu tev pašu dārgāko, to, ko tu mīlēji visvairāk — Pereneli un Grāmatu.

Džošs sakustējās, vēl pirms pats to apzinājās. Viņš metās virsū Dī, negaidīti to pārsteidzot. Lai arī tikai piecpadsmitgadīgs, Džošs savam vecumam bija gara auguma un spēcīgs, pietiekami liels, lai būtu aizsargs, kaut gan bija jaunākais savā futbola komandā. Džošs novēla Dī uz grīdas, izsizdams grāmatu no viņa rokām. Džošs sajuta cietos grāmatas vākus zem saviem pirkstiem un satvēra to — tieši tajā mirklī, kad tika pacelts no grīdas un iemests istabas stūrī. Viņš piezemējās grāmatu kaudzē, kas mazināja kritiena trie­cienu. Ikreiz, kad viņš pamirkšķināja acis, acu priekšā ņirbēja melni plankumi un varavīksnes loki.

Dī pelēkais stāvs pārliecās pāri Džošam, un cimdotā roka pa­stiepās pēc grāmatas. — Tā ir mana, vismaz man tā šķiet.

Džošs satvēra grāmatu ciešāk, bet Dī vienkārši izgrieza viņa roku un paņēma grāmatu.

— Tu. Liec mierā. Mauu brāli. — Sofija Ņūmena piecas reizes gāza ar slotu pa Dī kaklu, pa vienam sitienam uz katru vārdu.