Bulta, Zvaigzne un Lai

“Tu esi traks,” Nīna atbildēja. “Tu vari iedomāties, kas notiks, ja laumas visas uzreiz atgūs brīvību?”

“Nē, kas tad būs?”

“Pilnīgs neprāts. Viņas taču nekad nav bijušas brīvas. Viņas nemaz nav tam radītas. Viņas to nemaz negrib tādu brīvību, kuras dēļ kuru katru mirkli vari pārvērsties par gaismu un pazust.”

“Tu domā nomirt,” Kastors izlaboja.

“Jā. Tagad tava Laī ir nemirstīga. Atdosi viņai gaismu un viņa tāda vairs nebūs. Un ko tu būsi panā­cis? Pilnīgu haosu laumu pasaulē. Kas droši vien iznī­cinās arī mūsējo tu taču vari iedomāties, cik daudz posta var izdarīt vesels bars laumu, kam pēkšņi ir atdots viss viņu burvestības spēks?”

“Jā,” Kastors teica. Viņš varēja iedomāties. Pat tad, kad laumas bija pakļautas karalienei, visi uzskatīja tās par bīstamām. Kas vēl būtu tad, ja ikviena lauma būtu pati sev noteicēja?

“Bet gan jau tu kādu atradīsi,” Nīna teica. “Tas… Džins tā viņu sauca? Tas izskatījās saprātīgs.”

“Jā.”

“Nu redzi. Klau, ja tu gribi, es aizlikšu labu vārdu par tevi.”

Kastors sarauca pieri. “Par ko tu runā?”

“Par rītdienu. Es pateikšu, lai tev iedod labu vārdu. Stipru vārdu. Gribi?”

Kastors paraustīja plecus.

Nez kāpēc viņam tas vairs nebija tik svarīgi kā ag­rāk.

Visu nakti Kastors un Ņina gulēja vieni paši telti ar laumu kroni zem pagalvja. Mazie bērni nemitīgi rosījās savā teltī, bet pat nedomāja apciemot lielos un nu jau svešos bērnus.

Kastors gan daudz negulēja. Nīna viņam blakus kunkstēja pie katras kustības, un Kastors laiku pa laikam piecēlās, lai nomainītu dziedinošos pārsējus uz viņas vēdera. Apdegums bija baismīgs, tas suloja, bet nesmakoja, un Kastors pieņēma, ka Nīna izdzīvos.

Ja, protams, neturpinās staigāt ar laumu kroni zem drēbēm.

Un starplaikos viņš gulēja atvērtām acīm un domāja, vai ari aizvēra acis un murgoja, mēģinot saprast, ko darīt ar Laī. Garā, savādā lauma reizēm bija draugs, gan­drīz kā Pelle, tikai citāda. Citkārt viņa bija ienaidnieks, kas nolaupījis Kastora labāko dtaugu un apmainījis to ar šo svešādo, necilvēcisko būtni. Un viņas brīvā griba bija tepat, rokas stiepiena atstatumā, nolaupīta, jo Laī bija izglābusi Kastora dzīvību.

Viņš reizēm nezināja, vai tas ir bijis to vērts. Pats taču vainīgs, pats šāva uz laumu briedi, pats arī būtu pelnījis nomirt un pazust, un netraucēt citiem. Viņš pastiepa roku un pieskārās dedzinošajam kronim, kurā bija ievīta Laī gaisma. Un Nīna pusmiegā iešņācās un satvēra Kastora roku.

“Pat nedomā,” viņa murmināja. “Kad man būs vārds, dari, ko gribi.”

“Guli, Nīna.” Kastors palaida vaļā laumu kroni. Pirk­stu gali apsvilināti sūrstēja. Kā viņa bija varējusi šo dedzināšanu izturēt visu iepriekšējo dienu?

Starp murgu skrandām pagāja visa nakts, un no rīta viņi piecēlās līdz ar pirmo pelēcīgo gaismu. Ārā ska­nēja ritmiska dziesma, cilts balsīm savijoties un veido­jot melodiju, kas bija pazīstama un vienlaikus svešāda. Katram pieaugušajam bija zināma viena daļa no cilts dziesmas viena vai divas zilbes, ko dungot, vienkār­šus darbus veicot. Nozīmīgos brīžos vairāku cieminieku dziesma saplūda vienā, kādam no vadoņiem piešķirot ritmu un secību katram dziedātājam vai tā būtu mie­rīga melodija, atvadoties no kāda, vai liegas dziedāša­nas un strauju ritmisku grūdienu mija, kad pasaulē nāca jauns bērniņš. Reizēm dziedāja tikai daži cieminieki, bet šoreiz dziedāja visi.

Nīna piecēlās un apskatīja saites sev uz vēdera, tad pameta skatienu uz Kastora pusi. Mirkli viņam šķita, ka Nīna pateiks “paldies”, bet tas bija tikai viens muļķīgs mirklis protams, viņa neko neteica. Tikai paraustīja plecus un nomainīja apsējus, uzsvērti pagriezusi Kastoram muguru.

Varbūt tā arī bija labāk. Kastors pat nevarēja iedomā­ties, ko darītu, ja Nīna pēkšņi sāktu pret viņu izturēties kā pret draugu.

“Atdod kroni,” viņa pastiepa roku.

“Nē,” Kastors atteica. “Pat nedomā sevi kropļot vēl vairāk.”

“Bet Zelta čūska…”

.“Ko?”

“Viņa man to atņems.”

Kastors nopūtās. Kā pašas māte varēja tā izturēties pret Nīnu? Viņam tas nebija saprotams.

“Viņa neuzdrošināsies to darīt visas cilts priekšā,” viņš atbildēja. “Turēsim kroni abi.”

Nīna atkal mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu.

Un viņi iznāca no telts, zelta kronim abu rokās spī­dot kā dārziņam ap mēness disku. Cilts dziesma uz mir­kli aprāvās pārsteigumā, tad atsākās ar jaunu sparu. Kastors ievēroja pārsteigumu un alkatību Zelta čūskas sejā un lepno Bēdu lāča smaidu.

Ne Kastors, ne Nīna nezināja, ko darīt, bet viņiem tas nebija jāzina. Cilvēki viegli viņus pastūma, cilvēki izveidoja eju, un pamazām abi bērni nonāca vietā, kur parasti dega cilts ugunskurs. Tagad viņiem apkārt bija ogles un pelni akmeņu aplī, un visapkārt satrauktas, smaidīgas un lepnas sejas. 1

Tikai tagad Kastors to pilnībā aptvēra. Viņš kļūs pie­audzis. Viņš kļūs pieaudzis! Viņam būs savs vārds un sava vieta ciltī, viņš nebūs tikai viens no bērniem ar nesaprotamo vārdu un nesvarīgajām domām.

Viņš to bija nopelnījis.

Kastors ciešāk satvēra laumu kroni. Tas nekas, ka dedzināja.

Tas bija to vērts.