Bulta, Zvaigzne un Lai

Bet pēc mirkļa viņam tāpat viss kļuva skaidrs. Vairā­kas stipras laumas no zariem un lūkiem veidotās nestu­vēs stiepa laumu karalieni. Tiesa, viņa bija bez kroņa un ietinusies vairākās laumu auduma kārtās, lai nenosaltu aukstajā rudens dienā, bet no lepnā iespaida viņa nebija zaudējusi ne kripatiņas. Kastors nevilšus saspieda ciešāk dūri, kurā turēja laumu kroni, dedzinošie zari vēl stip­rāk iedūrās plaukstā.

Lai nu kam, bet Alkai viņš šo kroni neatdos. Tāpat kā neatdos to Zelta čūskai. Vai Nīnai Zvaigznei. Vispār nevienam neatdos. Lai ko arī teiktu laumu karaliene un viņa taču varētu teikt, ko grib, tāpat Bulta neko nesa­prastu.

Alka lēni izkāpa no nestuvēm un nostājās tieši pretī Bultām un Zvaigznei. Šķita, ka zem viņas ieliecas zeme un zem tumšo acu smagā skatiena apmācas debesis.

“Atdodiet manu kroni,” karaliene Alka teica.

Un Bulta viņu saprata. Tas viņu pārsteidza visvairāk.

Ne tik ļoti, lai atdotu kroni, tomēr pietiekami daudz.

“Tā esi tu…?” Zelta čūska jautāja. Un laumu kara­liene viņai iesita nevērīgu, atpakaļvērstu pļauku, kas noskanēja citādi klusajā apmetnē. Zelta čūska iepīkstē­jās un nokrita uz dibena tieši tāpat kā pārējie cieminieki.

“Nestrīdies ar viņu, viņa var darīt ar mums, ko grib,” ātri nočukstēja Zvaigzne.

“Kāpēc?” Bulta jautāja. Viņš nekad nebija redzējis laumu, kas varētu nodarīt pāri cilvēkiem. Un viņš nebija redzējis laumu, kas spētu sarunāties ar pieaugušajiem. Viņš nebija redzējis nevienu laumu, kas līdzinātos kara­lienei Alkai.

Viņam aizrāvās elpa. Laumu karaliene…

“Viņa ir cilvēks,” Zvaigzne nošņāca.

Bulta samirkšķināja acis. Jā. Ja vien karalienes āda nebūtu tik spocīgi violetā krāsā, tad viņa varētu izska­tīties pēc cilvēka. Pēc ļoti, ļoti apjomīga, lēni draudīga cilvēka. Pēc cilvēka, pie kura kājām tagad gulēja visa cilts un pat nemēģināja kaut ko iebilst šī ienācēja bija ienesusi apmetnē šausmas.

“Atdod,” viņa teica un pastiepa roku. Vispirms viņas acis pievērsās Zvaigznei, un Bulta jutās atvieglots un tajā pašā mirklī ienīda sevi par to, cik atvieglots <•

jutās.

“Man to nevajag,” teica Zvaigzne. “Man vajadzēja tikai vārdu. Saproti?”

“Nē,” teica Alka un paspēra soli.

Zvaigzne atkāpās. Bulta dzirdēja, kā zem viņas kājām šņirkst izdedži, un kā laumu kronis kļūst pavisam smags viņa rokās.

“Neatdod!” tajā pašā mirklī iekliedzās Zelta čūska. “Tas pienākas man! Tu apsolīji!”

Neko es tev neapsolīju, dusmīgi nodomāja Bulta. Bet viņa mute nekustējās. Viņš satvēra kroni abās rokās. Bija sācis līt, un viņš tik tikko spēja saskatīt savu cilti aiz slapjajiem matiem, kas krita acīs, aiz pelēkajām ūdens tērcītēm, aiz lielā, bālā karalienes Alkas stāva.

Viņas acis pievērsās Bultām, melnas un dziļas, un viņš no bailēm iesmējās tādu sīku, saraustītu peles smiekliņu, kas visu padarīja tikai ļaunāku. Viņš bija tik mazs, tik noguris, tik nespēcīgs, un viņam rokās bija laumu kronis, un neviens viņu neaizstāvēja. Laumu kro­nis dedzināja plaukstas, un pretī viņam bija karaliene Alka, kas tādus kā viņš ēda uzkodās starp maltītēm.

“Atdod manu kroni,” laumu karaliene teica.

Pārvērstie

Bulta spēra soli atpakaļ. Laumu karaliene spēra soli uz priekšu un satvēra viņa roku. Slapja, auksta plauksta uz labās rokas locītavas. “Pat nemēģini bēgt,” viņa uzrūca.

Un tajā mirklī viņš atcerējās citu rudens rītu, citu ugunskura vietu, bet tikpat daudz lietus, tikpat daudz drēgnuma gaisā. Bēdu lācis bija satvēris viņu pie apakš­delma.

“Tikai nemēģini bēgt,” Bēdu lācis teica.

“Pat nedomāju,” Bulta toreiz vēl pavisam mazs bērns bija atteicis, zobus sakodis, lai tie neklabētu pēkšņajā aukstumā.

“Kāpēc visa malka ir slapja?”

“Es neesmu vainīgs! Tas ir lietus,” zēns atcirta. “Viss mežs ir slapjš kā tad es varēju savākt sausu malku?” “Vajadzēja padomāt agrāk.”

“Agrāk bija nakts! Un arī tad lija!”

“Nu tad vēl agrāk,” Bēdu lācis teica, acīmredzami zaudējot pacietību. Bet Kastora taisnība bija vienīgā, pie kā viņš tagad varēja turēties. Ja viņš atzīs, ka mātesbrā­lim ir taisnība, tad Bēdu lācis nekad vairs neņems viņa iebildumus nopietni.

“Nu un tad, ka es nesavācu malku agrāk? Lietus tik un tā līst tieši tagad! Lietus ir vainīgs pie tā, ka malka slapja, nevis es!”

Bēdu lācis nopūtās tas vairāk izklausījās pēc nepa­cietīga šņāciena. Un tad pacēla māsasdēlu aiz čupra, kā lapsu māte paceļ sīku lapsēnu.

“Tā nesaki. Ir labāk, ja tu pats esi vainīgs. Labāk, ja tu pats esi sevi pieveicis vai nogurdinājis. Ja tu pats sevi esi samulsinājis vai novedis no ceļa. Nevis kāds cits izrā­dījies stiprāks par tevi. Saproti?” Un Bēdu lācis papuri­nāja viņu pavisam drusciņ, bet zēna rokas un kājas mētājās pa gaisu kā vētras plosīti koka zari. “Būs dažas reizes, kad tu tiešām neko nevarēsi darīt. Kad tu patie­šām nebūsi vainīgs pie tā, kas ar tevi notiek, un neko nevarēsi mainīt. Bet tos mirkļus tu atpazīsi. Visas pārē­jās reizes ir tava atbildība.”