Bulta, Zvaigzne un Lai

Un tieši tajā mirklī, kad Laī jau bija nospriedusi, ka viņas gaisma ir kaut kur pazaudējusies, tieši tajā mir­klī viņai pieskārās silta roka. Laī pagriezās un ļāva, lai gaisma viņu apskauj. īsu mirkli viņai šķita, ka tā varbūt ir viņas māte, kas nez kā atradusi Laī starp laumām. Vai nakts, kas nešķirojot paslēpj visus savus bērnus. Bet tā bija viņas pašas burvestība.

Laī nezināja, cik ilgi tā stāvējusi, apreibusi pati no sava spēka. Bet, kad viņa atvēra acis, juceklis visapkārt nebija mazinājies. Laī pavērtu muti skatījās, kā viena lauma, jau pati savas gaismas apvīta, metās pakaļ jau­nam gaismas staram. To uztvēPa cita lauma, iemirdzējās un smiedamās iesita pirmajai, un pirmā sita pretī. Kau­tiņš turpinājās, līdz viena no viņām uz mirkli sastinga gaisā, sakopoja savus burvju spēkus un metās virsū sān­censei kā liela mirdzoša lode.

Viena lauma izšķīda pret otru, kā ūdenskritums izšķīst pret zemi, sabirzdams sīkās gaismas lāsēs.

Atradušas, ko darīt ar jaunatgūtajām burvju spējām, Laī nodomāja. Labāk būtu izdomājušas ko vērtīgu.

Tad Laī sapurināja galvu. Kā tad, stāvēt un nosodīt to viņa māk, bet izmantot savas burvju spējas pat prātā nav ienācis. Kamēr Kastors ar salauztu roku cieš sāpes!

Laī traucās uz priekšu garām laumām, garām cil­vēkiem, garām karalienei Alkai, kas bija sadugusi dus­mās. Tur izdegušā ugunskura vidū stāvēja Kastors, ar šausmām un apbrīnu skatīdamies haosā, ko bija izraisī­jis. Laumu gaisma atstarojās viņa sejā, kas tagad izska­tījās svešāda pieaugusi. Viņš tikko jaušami pasmaidīja ikreiz, kad gaismas stars atrada savu laumu, tikko jau­šami saviebās ikreiz, kad kāda lauma, pārvērtējusi savas burvestības spēku, izšķīda gaismā un pazuda uz visiem laikiem.

Viņa labā roka nevarīgi karājās plecā. Laī gandrīz varēja just Kastora sāpes. Viņa satvēra drauga roku tā bija karsta un pietūkusi. Laī varēja just kaula galus spie­žamies pret ādu. Viņa aizvēra acis un sūtīja savu gaismu Kastora rokā, juzdama, kā tā pamazām iztaisnojas, kā kauls salec kopā, kā milzīgs siltums izplūst pa viņas ķer­meni…

Kastors kaut ko nesaprotamu uzkliedza. Laī paska­tījās uz viņu. Vēl viens nesaprotams kliedziens. Viņa papurināja galvu.

"Runā kā cilvēks,” viņa teica. Un tad saprata, ka viņš jau runā kā cilvēks kā pieaugušais.

Kastors ar spēku izrāva savu roku no Laī satvēriena un, sāpēs saviebies, atkāpās. Viņš vēl joprojām kaut ko teica, atkārtoja vienu un to pašu frāzi, bet Laī nespēja viņu saprast. Viņa nekad vairs viņu nesapratīs. Nekad!

Laī pastiepa rokas: “Vismaz ļauj man tev palīdzēt, lūdzu!”

Kastors tikai purināja galvu un kāpās prom.

. Viņu vairs pat nesauca par Kastoru. Viņam bija vārds, kuru Lai nesaprata, neatpazina.

Viņas draugs bija pazudis tā, kā gaismā pazūd lauma.

“Ej prom,” viņai blakus atskanēja drūma balss. Lai paskatījās. Tā bija laumu karaliene, kas, zaudējusi visu savu spožumu un varu, tagad izskatījās vienkārši resna, slapja un nelaimīga.

“Ko viņš saka?” Laī prasīja.

“Lai tu ej prom. Un nejaucies. Viņš negrib, lai tu atdod savu gaismu.”

Laī neticēja karalienei Alkai, tomēr atkāpās, vēro­dama Kastora seju. Viņš smaidīja. Varbūt Alkai bija tais­nība. Laī atkāpās vēl tālāk, un Kastors pamāja.

Un Laī savilka gaismu ap sevi kā siltu apmetni un devās projām caur pierimstošo lietu, caur laumu cīņas dzirkstelēm, garām sakņupušiem pārbiedētu cilvēku stā­viem. Garām Dzinām, kas vēl joprojām stāvēja apmetnes malā un vēroja notiekošo.

Viņai vairs nebija nekādas daļas gar pārējiem.

*

Sākumā Bultām likās, ka laumu karš beigsies gluži dabiski lielākā daļa no laumām pazudīs gaismā, pārē­jās nāks pie prāta un pazudīs, un Meža cilts varēs atkal dzīvot mierā. Tas nebija gluži tas, uz ko viņš bija cerējis, atdodot laumām viņu spēku, bet tas vismaz nevilktos pārāk ilgi.

Neviens no viņiem nebija gaidījis to, kas notika pa­tiesībā. Pēc īsa laiciņa, kad vairākas laumas jau bija pa­zudušas, pēkšņi iekliedzās kāda sieva. Viņas apģērbs ne­zin kādā veidā pārvērtās par dīvaina paskata lēverainu laumu, kas spļaudīdamās un čīkstēdama aizrāpoja pa zemi, pamazām iemirdzēdamās siltā vara krāsā. Nepa­gāja ilgs laiks, kad šī lauma aptvēra notiekošo un ar ne­labu brēcienu metās kaujas mutulī. Pirms kāds paspēja nomierināt (vai vismaz beigt apsmiet) nelaimīgo sievieti, par laumu kļuva apkvēpis akmens pie ugunskura vie­tas, sīks, oranži uzliesmojis bērziņš un kāda maza zēna elpa. Bērns, ieraudzījis no savas mutes izplūstam gai­sīgu dūmu strūkliņu, kas sacietēja un kļuva par mežģī­nei līdzīgu lidojošu laumu, pārbijies iebrēcās un metās prom.

Kopā ar viņu metās prom ari visi pārējie cilvēki, steigā paķēruši līdzi, ko vien varēja kurš ēdienu, kurš ādas gabalu, kurš ūdens trauku. Viņi skrēja, līdz laumu kaujas atbalss palika tālumā, un pieplaka pie klints sie­nas. Šeit viņi varēja uzsliet pagaidu nometni, kas vismaz nedaudz pasargāja no laumām.

Bulta neko daudz nevarēja palīdzēt. Viņam apkārt rosījās dažas sievas, piesaitējot lauzto roku pie taisna koka gabala un tad stingri notinot ar ādām.