Bulta, Zvaigzne un Lai

Ņinai nekad nebija patikušas laumas, bet šodien viņai tās nepatika īpaši. Tās vēroja. Nīna nebija pārlie­cināta, ka var tās visas redzēt apkārt apmetnei, koku zaros un gaisā -, bet viņa juta to skatienus. Viņas gai­dīja. Viņas skatījās. Nīnai uzmetās zosāda, pelēkajā rītā rasināja lietus. Sīkās lāsītes, pieskaroties laumu kronim, čūkstēja un sūrstēja.

Bet laumas neies cilvēku apmetnē, viņas neiedro­šināsies.

Un pēc tam jau viss būs labi, kāds cits paņems laumu kroni, kāds pieaugušais. Viņai par to vairs nebūs jādomā. Tad tu pņti būsi pieaugusi, viņa sev teica. Bet, kad es būšu pieaugusi, tad zināšu, ko darīt. Pieaugušie vienmēr zina, ko darīt.

Viņa ciešāk satvēra kroni un saviebās sāpēs. Bet tas bija labāk nekā domāt par laumām, kas skatījās uz viņu, uz Nīnu un Kastoru. Ja Nīna ieklausījās, viņa pat varēja saklausīt laumu čukstus. “Gaidi…” “Drīz…” “Viņa būs klāt…” “Drīz, drīz…” “Ātrāk…” “Kaut nu…” “Tūlīt pat…” “Gaidi…”

Nīna iesāņus paskatījās uz Kastoru. Viņš izskatījās pavisam mierīgs. Nobālējis, ar tumšiem lokiem zem acīm un iekritušiem vaigiem bet mierīgs.

Viņi stāvēja pelnu un izdedžu apli, viņi stāvēja savas cilts ielenkumā.

Tad Bēdu lācis divreiz piesita pie zemes, un Zelta čūska pacēla seju un rokas pret debesīm. Viņas rokassprādzes nograbēja, nodžinkstēja, ieskanējās, un visi apklusa.

“Šajā dienā, kad tuvojas ziema, mēs saskaitām savus bērnus,” Zelta čūska teica. “Un mēs redzam, ka divi no tiem vairs nav bērni.”

Mirklis klusuma, tad smiekli kaut kur mežā. Tur smējās laumas, kā vienmēr nepacietīgas, kā vienmēr neprotot palikt klusas. Cilvēki nodrebēja. Zelta čūska nolaida galvu. Skatiens ieurbās zelta kronī. Viņa stīvi pasmaidīja un atsāka runāt.

“Kastor un Nīna, jūs esat dzīvojuši tik ilgi, ka jūsu ausis vairs nedzirdēs laumu vārdus. Jūs esat dzīvojuši tik ilgi, ka esat piedzīvojuši paši sevi. Jūs esat sagaidījuši savu īsto vārdu.”

Nīna pasmaidīja. Kas to zina, kādu vārdu māte būtu viņai ielikusi, ja nebūtu izdevies atnest laumu kroni? Tagad? Tagad Zelta čūska darīs to, ko gribēs Nīna.

“Es esmu māte, un man bija māte, un manai mātei bija māte, un manas mātes māte ir uguns, un manas mātes mātes māte ir zeme,” Zelta čūska teica. “Viņas man pateica šo bērnu zemes vārdus, uguns vārdus.” Mirkli atkal iestājās klusums tikai vējā skanēja laumu tarkšķi, kas neko daudz vairs nelīdzēja pret lau­mām. Jau pēc acumirkļa viņas atkal sāka nepacietīgi ūji­nāt un klaigāt. Nekad agrāk laumas nebija bijušas tik nekaunīgas, nekad agrāk viņas nebija tik rupji pārtrau­kušas kādu rituālu. Bet tas nekas. Drīz viņas tiks sauktas pie kārtības.

“Tu esi Zvaigzne,” Zelta čūska teica. Tad viņa pagrie­zās pret Kastoru. “Tu esi Bulta.”

Nīna uzmeta skatienu Kastoram. Arī viņš smaidīja. Laumas klaigāja: “Ir! Ir! Ir!”

Protams, viņiem pagaidām bija tikai puse no vārda, un Bēdu lācis dos otru. Bet Nīna bija pārliecināta, ka tur nekādu pārsteigumu nebūs viss notiks tā, kā Zelta čūska bija apsolījusi.

“Dod viņiem debesu vārdu, lietus vārdu!” Zelta čūska teica un pagriezās pret Bēdu lāci, kas pamāja ar galvu un paspēra soli uz priekšu.

Un tajā mirklī visas laumas kliegdamas, spiegdamas un ķērkdamas metās cilvēkiem virsū.

*

Kastors nu jau Bulta, lai arī jāteic, ka viņš neju­tās īpaši citādi tagad, kad bija pieaudzis, pārsteigts skatījās, kā laumas bariem lec lejā no kokiem, planē un lido, kā tās kliegdamas un aurodamas laužas no meža, neprātā izārdīdamas apmetnes sētu un palaizdamas pa vējam tarkšķus un teltis. Tās uzklupa cilvēkiem, laidelē­jās ap viņu galvām, spiedza un plosījās.

Kādu laiku cilvēki bija tik pārsteigti, ka pat nepakus­tējās. Viņu dziesma pārtrūka, elpa aizrāvās.

“Neaiztieciet viņas!” Bet Bultas kliedzienam nebija nekādas nozīmes vai varbūt tas tikai pamodināja pūli un lika darīt tieši to, ko nedrīkst. Cilvēki sāka vicināties ar rokām, mēģinot aizdzīt laumas. Kāds pacēla rungu un mēģināja notriekt gar zemi iebrucējas, cits meta šķēpu. Ikviens, kas uzbruka laumām, nokrita zemē, gaudo­dams sāpēs. Dažus aizlidināja pa gaisu pašu pļauka, cits dabūja pa galvu ar savu rungu, nelaimīgais šķēpa metējs kaukdams satvēra kāju. Bēdu lācis mēģināja nomierināt savus medniekus, Zelta čūska kliedza uz sievietēm, bet tas neko daudz nelīdzēja. Ar katru mirkli viss notika arvien aplamāk, līdz gandrīz visa cilts apdulluši vāļājās zemē. Pat Bēdu lācis bija dabūjis sitienu pa vēderu un tagad saliecies centās atgūt elpu. Vienīgi Zelta čūska, Bulta un Zvaigzne stāvēja nekustīgi.

Un laumas klaigāja viņiem apkārt. Bulta sarauca pieri, mēģinādams ieklausīties viņu vārdos. Viņš nojauta, ka tūlīt pat notiks kaut kas svarīgs, ka atnāks kas? Un kāpēc viņš vairs nesaprata, ko laumas runā? Izmisis viņš ar skatienu meklēja Laī, bet viņa nekur nebija redzama. Vai viņš jau ir kļuvis pieaudzis un tāpēc nesaprot ne vārda no laumu teiktā? *