Bulta, Zvaigzne un Lai

Un tad pēkšņi pasaule sagriezās. Kastora vēders sagriezās pretējā virzienā, viņš savēcināja brīvo roku otra vēl joprojām turēja briedēnu bet nekur neizdevās pieķerties. Ari zem kājām pamata nebija. Viss bija kļu­vis plūstošs un mainīgs, un neīsts, vienīgi laumas balss viņam virs galvas bija pastāvīga.

Un tad viņi jau bija pašā apmetnes malā. Kastors smagi elsa. Viņš taču bija bijis vairāku dienu gājumā no mājām kā lauma bija varējusi viņu šeit nogādāt tik ātri? Lai ari nebija jēgas prasīt, kāpēc. Tā bija burves­tība.

Tieši tāda burvestība, no kuras māte bija viņu brī­dinājusi: “Nepaļaujies uz laumām, viņu ceļš nav mūsu ceļš.” Bet nu šoreiz tas bija. Lai kas būtu noticis ar Pelli, Kastors gribēja būt klāt un pārliecināties, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kastors vienmēr bija aizstāvējis apaļīgo, neveiklo meiteni, un mazāk par visu viņš gribētu, lai viņa prombūtnes laikā ar Pelli notiek kaut kas ļauns.

Jau tumsa, un aiz muguras bija dzirdamas pūces un vakara lēļi. Kastors redzēja, ka visi apmetnes ļaudis bija sanākuši ap kopīgo ugunskuru. Tā nebija parastā sēršana un pasaku stāstīšana, tā bija sanāksme.

“Ko viņi tur dara? Par ko tu gribēji mani brīdināt, Spārme?” viņš jautāja. Laumas satraukums bija pielipis ari viņam, un pēkšņi zēns vairs negribēja nekur doties, negribēja pievienoties cilvēku lokam ugunskura gaismā, negribēja zināt, kas tur notiek, negribēja piedalīties.

“Burve-burve-BURVE!”

Kastors satrūkās un paskatījās uz Spārmi. Viņam nemaz nepatika doma par to, ka briesmas lai kādas tās būtu nāktu no Zelta čūskas puses. Protams, burve bija visu cienīta un bijāta, bet zēns sprieda diez vai kāds spēja viņu mīlēt. Pat pašas meita Nīna diez vai mīlēja Zeltu čūsku, nu, katrā ziņā ne tā, kā savu māti mīlēja Kastors.

“Neatstāj-neatstāj…” lauma nočukstēja un pazuda. Kastors sajuta tikai auksta gaisa pieskārienu tur, kur vēl pirms mirkļa bija sīkā, kustīgā radība.

Viņš nopūtās un grīļodamies devās uz priekšu uz apmetnes pusi.

Tās taču vēl joprojām bija viņa mājas.

*

Ugunskurs smaržoja maigi un dziļi pēc pirmajām rudens lapām, pēc kadiķu zariem, pēc sūrstošas ādas. Pelle skatījās liesmās. Liesmas bija viss, ko viņa varēja redzēt tagad, kad viņai uz galvas bija uzmesta sega kā nosalušam bērnam. Viņa centās klausīties, ko dzie­dāja cilvēki viņai apkārt, bet vēl skaļākas bija laumu balsis.

Laumas bija visur. Sīkākās un vārgākās bija ne lie­lākas kā dzirkstelītes ugunskurā, lielākās kā pelnu plēksnes lidoja gaisā, un vēl citas, tumšas kā sikspārņi, bija ieķērušās koku zaros un telšu atlokos un runāja, šalca, dziedāja, čaloja Pelles uzmanības stūri.

Atskanēja spalgs sitiens pa vara šķīvi, un Pelle satrū­kās. Satrūkās ari laumas, nodrebēja līdz ar vibrējošo skaņu. Kad tā noklusa, ierunājās Zelta čūska.

“Mums ir bērni, kas šajā ziemā, kad vīri atgriezīsies mājās, iegūs savu īsto vārdu. Tādi ir Kastors un Nīna.”

Pelle paglūnēja no segas apakšas. Viņa zināja, ka Kastors ir medībās, bet Nīna stāvēja turpat, Zelta čūs­kai blakus, augumā jau mātei līdz plecam. Nīnai bija tie paši tumšie mati, tās pašas zeltainās acis, un mirkli Pelle domāja nez, kāds būs Nīnas īstais vārds, kad viņa to nopelnīs? Vai viņa būs burve tāpat kā māte vai arī kļūs par parastu sievieti, vakaros sēdēs pie ugunskura, filcēs vilnu un dungos savu dziesmu, un gaidīs vīrus nākam no medībām mājās?

“Bet starp mums ir ari kāda, kas nav vārda vērta.”

Pelle aizžmiedza acis un centās neklausīties. Viņa pie sevis skaitīja laumu vārdus Dzirkstle, Plēsma, Skraja, Klīsma un pie sevis domāja, kad atgriezīsies Kastors un vai viņam būs izdevies kaut ko nomedīt, un, ja viņš atgriezīsies, vai vēlēsies uzklausīt Pelles stāstu par lau­mas atsaukšanu.

Varbūt ne.

“Tā ir Pelle. Pelle ir tā, kas nekad nebūs viena no mums.”

Pelle dzirdēja, kā sakustas, sarunājas sievas. Iebildumi bija klusi, tajos bija vairāk jautājuma un vilcināšanās nekā protesta. It kā viņas visas jau iepriekš zinātu, ka Čūskai ir taisnība, tikai neviena negribētu pavisam mēmi piekrist.

“Viņa nav ne veikla, ne gudra. Viņa nav ne skaista, ne mīļa. Viņai nav mātes acu, viņai nav mātes pirkstu.”

Pelle nezināja, kādas ir viņas acis. Dažas meitenes piemēram, Nīna mēdza aplūkot savu atspulgu ūdens bļodā, bet ne Pelle. Viņai tas bija vienaldzīgi. Bet Pelle bija redzējusi, kā viņas garie, gaišie mati krīt šķipsnās, kurās ieķērušies zariņi, lapas un sūnas, un viņas īsie, spēcīgie pirksti varēja izcelt velēnu, apvelt to un izlasīt no siltās zemes ēdamos tārpiņus un vaboles.

“Neviens nav teicis, ka ir viņas tēvs, neviens nav tei­cis, ka ir viņas mātesbrālis.”

Pelle ievilka elpu un aizturēja to. Zelta čūskas vārdi bija indes pilni, bet tas taču bija jau zināms. Pieaugušo vārds nemelo nekad. Ja tavs vārds ir Čūska, tad tu esi čūska, ja tavs vārds ir Taurenis, tad tu esi taurenis.

Tas nav kā bērniem, kuru vārdi nenozīmē neko, un tas nav kā laumām, kuru vārdi vienlaikus kaut ko nozīmē un reizē ir tukši.

“Pelle dzīvoja, bet viņas māte mira.”