Bulta, Zvaigzne un Lai

Kastors zināja, kā notiek izraidīšana. Viņus noziedīs ar asinīm un izvārtīs zvēru spalvās, un aizdzīs vienus kā zvērus. Ikviens mednieks viņus vajās, ikviens suns un ikviens zvērs. Viņi nebūs nekas. Viņi būs medījums.

Un pats sliktākais bija tas ja Kastors nebūtu izsau­cis Zelta čūskas dusmas uz sevi un Pelli, tad varbūt Pellei būtu atļauts aiziet kā cilvēkam.

“Labi, dod šurp tās zāles.”

. “Ne-e. Es nāku jums līdzi. Jums mani vajadzēs.” Nīna salika slapjo, asiņaino gaļu uz oglēm, lai vismaz nedaudz to apceptu pirms garā ceļa.

“Kāpēc? Vai tad tu nesaproti, ka šī nav nekāda pastaiga vai piedzīvojums? Mēs dodamies briesmās, var­būt pat nāvē.”

Bridi Nīna klusēja.

Tad noslaucīja asiņainās rokas gar sāniem un ķērās klāt savam ceļasainim.

“Es gaidu atbildi.”

“Labi, Kastor. Kā tu domā, kāds būs mans vārds, kad es to iegūšu?”

“Mazais čūskulēns?” Tas nebija īpaši jauks vārds, bet Kastors nevarēja iedomāties ko citu.

“Pat tu to saproti. Es esmu līdzīga savai mātei un tagad es neesmu nekas cits kā viņas atspulgs. Es zinu, es esmu redzējusi savu seju. Un es negribu būt tikai atspulgs. Es gribu būt, kas es esmu, lai kas tas arī būtu. Un lai cik grūti to būtu sasniegt. Un tāpēc es iešu jums līdzi.”

Kastors spēja viņu saprast. Bet tomēr Nīna? Izlaistā, spītīgā, ļaunprātīgā Nīna?

“Tu neesi mūsu draugs,” viņš teica. “Tu pat neesi labs cilvēks.”

“Lai viņa nāk,” Pelle teica. Viņas balss, kā vienmēr, bija klusa un līdzsvarota.

“Kāpēc?” Kastors prasīja.

Pelle paraustīja plecus. Kastors tā ari nesaprata, ko tas nozīmē vai “tas taču ir pašsaprotami” vai “būtu ilgi jāskaidro, un vai nav vienalga”, vai varbūt tikai “vien­alga”.

Bet Pelle runāja reti. Tāpēc ikviens viņas vārds bija smags kā akmens upē, kā vētras izgāzts koks.

“Lai tā būtu,” Kastors teica. Un iebāza aiz jostas vēl vienu nazi.

Zvēri

Kastors aizmiedza acis un ļāva, lai viņa mātes pirksti triepj viņam uz sejas siltu asiņu līnijas. Viņi nesarunā­jās. Kastors jau bija izraidīts viņam vairs nebija vārda, un tāpēc nevienam nebija vārdu viņam. Bet viņš jau zināja, ko Pelēkā pūce tādos brīžos mēdz teikt. Es ceru, ka tu zini, ko dari, dēls. Un viņš vienmēr atbildēja, ka, protams, zina, un vienmēr viss beidzās labi. Varbūt tā ari bija lielākā atšķirība starp viņu un Pelli, un Nīnu ja viņas domāja, ka uz pasauli nevar paļauties, tad Kastors zināja, ka vienmēr būs iespēja vērst visu par labu. Ari tad, ja tu tiec rīta agrumā izraidīts no mājām un turp­māk tev būs tikai viens uzdevums censties izvairīties no medniekiem, kas tevi medīs kā meža zvēru… Ari tad pasaule dos tev iespēju izdzīvot. Galvenais prast šo iespēju izmantot.

Viņš pavēra vienu aci mazā spraudziņā. Pelēkā pūce neizskatījās dusmīga. Viņa izskatījās noraizējusies, un, protams, viņa bija raudājusi, bet tas nekas. Kastors bija pārliecināts, ka viņa saprot.

Tas nekas, ka viņš pats nesaprata.

Vēlāk, rudenī, ciltī atgriezīsies mednieki, un starp tiem būs arī Bēdu lācis, Kastora mātesbrālis. Varbūt viņš būs nomedījis ne tikai dzīvniekus, bet ari pats savas cilts izraidītos bērnus. Varbūt viņš ienāks, noguris un skumjš, un nometīs viņu mirušos ķermeņus zemē pie ugunskura. Varbūt ne. Varbūt bērniem būs izdevies izbēgt. Varbūt Bēdu lācis vienkārši noklausīsies sieviešu stāstīto par to, kā, aizdzenot Pelli, viņi zaudējuši visus trīs lielos bērnus, un nopūtīsies. “Vienmēr kaut kas tāds notiek,” viņš teiks. Un: “Nu, protams, Kastors taču neatstātu Pelli vienu.”

Asinis smaržoja pēc purva.

Dzīvnieku spalva, kuru pielipināja pie viņa sejas, smaržoja pēc sviedriem un bailēm, un nāves.

Kastors turēja muguru taisnu un pielūkoja, lai nepa­kustas ne vaibsts. Pat tad, kad spalvas kutināja degunu un šķita, ka viņš tūlīt, tūlīt nošķaudīsies. Tad gan Zelta čūska būtu nikna: visa svinīgā izraidīšana no cilts sabo­jāta ar vienu šķaudienu. Kastora lūpas noraustījās, bet viņš novaldījās nepasmaidījis.

Vienu gan viņš no Bēdu lāča nekad nedzirdēs: “Kā tad tu tā atstāji draugu nelaimē?”

*

Nīna skrēja cauri krēslainajam mežam; mēness gaisma sitās viņai sejā līdz ar egļu zariem, zirnekļu tīmekļiem un laumas viņu zina kādām nejaucībām. Viņa smirdēja pēc sviedriem un asinīm, pēc vilnas un spal­vām, kurās bija izvārtīta, un viņas rokas bija netīras, pirksti lipa kopā un pamazām kļuva par ķetnām.

Viņa bija dzīvnieks. Viņi visi bija dzīvnieki, tagad, kad cilts vairs neatminējās viņu vārdus. Izraidītie, nekas un neviens. Viņu mātesbrāļi bija medībās. Ja viņi ierau­dzīs trīs divkājainus zvērus skrienam pa mežu, tad uzlī­dīs tiem suņus. Jo nav nekā sliktāka par to, ka tavs bērns kļūst par zvēru.

Viņa skrēja pirmā. Kastors parasti skrēja ātrāk nekā Nīna, bet tagad viņš balstīja Pelli, kas ik pa laikam paklupa vai iekunkstējās. Nīna apstājās, nepacietīgi gai­dīja, kad abi pārējie viņu beidzot panāks, ar grūtībām apvaldīja tieksmi paskriet atpakaļ viņiem pretī vai, teik­sim, mēģināt līdz ar Kastoru balstīt Pelli. Tas būtu muļ­ķīgi. Vismaz vienam no viņiem bija jātaupa spēki.