Bulta, Zvaigzne un Lai

“Es viņu aizstāvēšu,” Kastors teica, cik mierīgi vien varēja. Viņa balss gandrīz nemaz netrīcēja, kas bija diez­gan liels sasniegums.

“Ko?”

“Es neļaušu viņu aizdzīt.”

Zelta čūska iesmējās. “Tu esi vēl bērns, Kastor. Nespī­tējies, nedari kaunu savai mātei.”

Kastors paskatījās uz Pelēko pūci, cerēdams, ka viņa iebildīs, teiks, ka tas nav nekāds kauns aizstāvēt draugu. Aizstāvēt meiteni, kas veselu gadu ir bijusi viņa māsa. Bet mātes acīs bija tikai bailes. Viņa papurināja galvu nevajag, Kastor, nomierinies, aizmirsti.

Tas padarīja viņu vēl apņēmīgāku. Ja pat mana māte nesaprot, ka nedrīkst tā vienkārši iedzīt meiteni nāvē, tad kurš to vispār sapratīs? Ja nu vienīgi vīri, bet viņi neatgrie­zīsies, pirms koki uzliesmos. Bet tad jau būs par vēlu.

“Ja Pelle neaizies, tad viņa mirs,” Zelta čūska teica. “Rīt no rīta viņas šeit vairs nebūs.”

“Tad es iešu viņai līdzi,” Kastors pārsteigts dzirdēja sevi sakām.

“Nesaki tā, ņem savus vārdus atpakaļ!” viņa māte iekliedzās.

“Kā gan man var būt vārds, ja es ņemšu to atpakaļ?” Kastors atteica tāpat, kā bija dzirdējis sakām Bēdu lāci. Tikai tagad viņš saprata, ko šis teiciens nozīmē. Māte ieraudājās, un sievietes ņēmās viņu kušināt. It kā Kas­tors jau būtu miris.

Lai tā būtu.

“Nāc, Pelle.” Viņš palīdzēja meitenei piecelties. Viņa paskatījās uz Kastoru apjukušām zilām acīm. “Sagatavo­simies ceļam. Līdz ritritam mums jāiziet.”

“Nodevēji!” iekliedzās Zelta čūska. Kastors pārsteigts paskatījās uz viņu. Vēl nekad viņš nebija redzējis, ka šī burve nevaldītu pār sevi. Un viņas niknums deva Kastoram negaidītu mieru it kā viņš būtu atradis to saval­dību, ko Zelta čūska bija zaudējusi.

“Jūs aiziesiet no šejienes kā zvēri, ne cilvēki, un kā zvērus jūs medīs suņi un vīri! Jūs saplosīs gabalos, pirms vēl jūs nokļūsiet laumu zemē pirms vēl laumas pagūs jūs noburt un nobendēt!”

Kastors paraustīja plecus. “Labāk ar zvēriem un lau­mām nekā ar jums,” viņš teica. “Lai viss, ko tu man soli, atgriežas pie tevis desmitkārt.”

“Ak tu krupis tāds!”

Kastors tikai smaidīja. “Tik viegli tevi nobiedēt, burve?”

Zelta čūska ievilka elpu un acumirklī pārvērtās. Atkal viņa bija mierīga un salta.

“Nē, zvēru bērns, mani nevar nobiedēt. Pazūdiet no mūsu ugunskura, jūs mums vairs neesat piederīgi. Un rīt rit jūsu šeit vairs nebūs.”

Viņa” pagrieza Kastoram muguru, it kā šī kustība ļautu viņai atgūt zaudēto cieņu.

Kastors aplika roku Pellei ap pleciem un veda viņu uz lielo bērnu telti, kas šīs vasaras beigās piederēja tikai viņiem trim Pellei, Kastoram un Nīnai.

Jau rīt tā piederēs Nīnai vien.

Kastors nosprieda, ka viņa par to tikai priecāsies.

*

Pelle reizēm bija savāda un grūti izprotama, bet viena viņas īpašība Kastoram ļoti patika: lai kas ari būtu noticis, viņa daudz nerunāja. Nereti pagāja vairākas die­nas un naktis, un Pelle tā ari nebija pateikusi ne vārda. Daudzi tāpēc uzskatīja viņu par padumjāku, bet Kastors zināja labāk.

. Arī šoreiz Pelle neteica ne vārda ne par savu izraidīšanu, ne Kastora vēlmi nākt viņai līdzi. Iegā­jusi teltī, viņa nometa no pleciem smago segu un klu­sēdama uzvilka siltāku jaku, apjoza jostu ar dunci, ielēja izdobta ķirbja pudelē ūdeni un veikli sasēja sai­nītī pārtiku. Kastors brīdi viņā noraudzījās, pārsteigts par Pelles savaldību, un tad sāka gatavoties ceļam pats. Viņam gan jau bija viss, kas nepieciešams medī­bām, bet tagad vajadzēja rēķināties ar ilgāku palikšanu mežā.

Varbūt pat uz visiem laikiem, viņš nodomāja. Nebija dzirdēts, ka izraidītie jebkad atgrieztos mājās.

Bet par to šobrīd nebija jādomā.

“Ei, vai tu kaut ko neaizmirsi?”

Kastors satrūkās. Viņš pat nebija pamanījis, ka teltī ienākusi Nīna.

“Ko tad?”

Būkšķis. Uz telts grīdas novēlās nelaimīgais briedēns, kuru Kastors bija atstājis pie ugunskura. Tagad tam bija nolaistas asinis un nogriezta galva, un tas bija piesūcies ar zemes un uguns smārdu.

“Mums tas būs vajadzīgs,” Nīna teica.

“Nu tad krāmējieties paši ar to briedi,” Kastors atcirta. “Mēs ar Pelli, ja tu vēl nebiji pamanījusi, doda­mies prom.”

“Es domāju mums, kas visi dosimies prom,” Nīna teica.

Kastoram aizrāvās elpa. “Kopš kura laika?”

Nīna apsēdās pie telts vidū sakurtās uguns un sāka ātri prasmīgām kustībām atdalīt briedēna gaļu no ādas un kauliem. “Kopš es tā izlēmu.”

Mirklis klusuma. “Mēs negribam tevi sev līdzi, Nīna.”

Nīna paskatījās uz Kastoru. Viņa bija ļoti līdzīga savai mātei. “Ja? Paklusē mirkli un ieklausies sevī.”

Kastors ieklausījās, bet nekā nedzirdēja. Viņš nožā­vājās.

“Redzi?” Nīna teica.

“Ko tad?”

“Tu esi noguris. Tu neesi gulējis pagājušo nakti, un tu negulēsi šonakt. Pelle nav nekāda varone. Cik tālu, jūsuprāt, jūs tiksiet, kad būsiet izraidīti?”

Nīnai bija taisnība, bet Kastors darītu visu, lai tikai nebūtu tas jāatzlst.

“Es jums varu iedot zāles, kas ļaus izturēt šo nakti un ritu. Tas nebūs patīkami, bet jūs varēsiet nonākt līdz laumu zemes robežām, kur vairs nebūs jābaidās no med­niekiem.”