Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Ne jau par sevi, bet par tiem, kas paliks, kad manis vairs ne­būs: par Pereneli un dvīņiem. Esmu samierinājies — pie Grāmatas nepagūsim tikt laikus, sievu glābt neizdosies. Man atlikusi kāda nedēļa, varbūt divas, tad vecums mani nobeigs. Perenelei — ne vairāk par divām nedēļām.

Mirt es negribu. Esmu dzīvojis sešsimt septiņdesmit sešus ga­dus un tik daudz vēl neesmu paspējis, tik daudz gribētu paveikt, ja vien būtu laiks.

Tomēr jūtos pateicīgs, ka izdevies atrast leģendas dvīņus, un lepns — jo, pateicoties man, viņi sākuši apgūt maģijas pamatus. Sofija jau apguvusi trīs stihijas, Džošs gan tikai vienu, toties aplie­cinājis citas spējas, un par dūšu viņu var tikai apskaust. ,

Esam atgriezušies Sanfrancisko, Dī palicis Londonā — viņam izredžu nekādu. Ceru, ka viņu vairs neredzēsim. Tomēr raizes sa­gādā ziņa, ka Makjavelli ir te. Perenele viņu ar vēl kādu atstājusi Alkatrazā kopā ar citiem briesmoņiem, bet ej nu sazini, cik ilgi sala cietīs tādu slogu kā tas nemirstīgais itālis.

Un mēs ar Pereneli esam vienisprātis, ka ar Alkatrazu par katru cenu jātiek galā, kamēr vēl varam. Zinot, kas tur pagrabos čum un mudž, asinis stingst dzīslās.

Tomēr vēl vairāk jāraizējas par to, ka Skataha un Zanna d'Arka pazudušas bez pēdām. Parīzes Dievmātes enerģijas vārtiem pie­nācās viņas atgādāt šurp, uz Tamalpaisu, bet šajā galā viņas tā arī neparādījās. Senžermēns vai jūk prātā, bet es viņam saku — Skatahai ir vairāk nekā divarpus tūkstošu gadu, un viņa ir absolūtā kareive.

Es pats visvairāk uztraucos par dvīņiem. Vairs īsti nesaprotu, ko viņi par mani domā. Džošs no sākta gala man neuzticas, bet nu manu, ka abi nokaujas ar bailēm un aizdomām. Jā, manā biogrāfijā atklājies šis tas, ko labāk būtu vēlējies paturēt noslēpumā. Pats ne gluži ar visu lepojos, tomēr neko arī nenožēloju. Esmu darījis visu, lai gādātu par cilvēku rases izdzīvošanu, un tieši tāpat es rīkotos atkal un atkal.

Dvīņi aizgādāti atpakaļ pie Agnes tantes. Lai dienu vai divas atpūšas un atgūstas. Tad sāksim visu no jauna. Mācības jānoved līdz galam, viņiem jābūt gatavībā, kad atgriezīsies tumšie Vecajie.

Jo tā diena ir tuvu.

No alķīmiķa Nikolasa Fleimela dienasgrāmatas.

Rakstīts šodien, otrdien, 5. jūnijā, Sanfrancisko, manā audžupilsētā

OTRDIENA, 5 .jūnijs

>

PIRMĀ NODAĻA

—   Nemūžam nedomāju, ka te vēl kādreiz atgriezīsimies, — teica Sofija Ņūmena.

—   Prātā nenāca, ka par to tā priecāšos, — piebalsoja Džošs. — Izskatās… Nezinu. Citādi.

—   Izskatās tieši tāpat, — dvīņumāsa attrauca. — Mēs esam citādi.

Sofija un Džošs Ņūmeni soļoja pa Skota ielu uz Agnes tantes māju — Sakramento ielas stūrī. Pirms piecām dienām — ceturt­dien, 31. maijā — abi bija aizgājuši uz darbu: Sofija — uz kafejnīcu, Džošs — uz grāmatnīcu. Diena sākās pavisam parasti… tomēr pa­rastām dienām līdz ar to bija pielikts punkts.

Todien abiem pasaule apgriezās kājām gaisā; arī viņi paši bija mainījušies — gan miesā, gan garā.

—   Ko viņai teiksim? — Džošs nervozi ieprasījās. Agnes tantei bija astoņdesmit četri gadi, par tanti viņa gan saucās, taču nekāda asinsradiniece nebija. Sofija sprieda, ka viņa varētu būt abu vec­māmiņas māsa… vai māsīca… vai varbūt tikai draudzene, bet īsti nezināja. Tante bija mīļa, bet viegli aizkaitināma veca kundzīte, kas pukstēja un raizējās, ja dvīņi novēlojās kaut par piecām minūtēm. Abus viņa darīja vai trakus un ik par mazāko sīkumu tūdaļ ziņoja vecākiem.

—  Jo vienkāršāk, jo labāk, — Sofija sacīja. — Turamies pie tā, ko teicām mammai un tētim: pirmkārt, grāmatveikals bija ciet, jo Perenelei sametās slikti, un tad, kad viņu izlaida no slimnīcas, Fleimeli…

—  Flemingi, — Džošs pārlaboja.

—  Flemingi mūs ielūdza ciemos uz savu māju, kas tuksnesī.

—  Un kāpēc grāmatveikals aizklapējās?

—  Gāzes noplūde.

Džošs pamāja. — Gāzes noplūde. Un kur tā tuksneša māja ir?

—  Džošuatrī.

—   Skaidrs, sapratu. — Viņš pasmīnēja. — Zini, mēs dabūsim pa kaklu.

—  Zinu. Un vēl jau jāskaidrojas ar mammu un tēti.

Džošs pamāja. — Es te prātoju, — viņš gausi ierunājās. — Un ja nu mēs viņiem izstāstītu visu, kā ir?

Dvīņi gāja pāri Džeksonielai. Viktoriāņu stilā celtā tantes māja jau bija saskatāma — nieka trīs kvartālus tālāk.

Sofija nogrozīja galvu. — Tā, vai es pareizi saprotu? Tu mam­mai un tētim gribi teikt, ka viss, ko viņi mūžā sastrādājuši, nekam neder? Ka viss, ko viņi mācījušies — vēsture, arheoloģija, paleon­toloģija —, iederas kaķim zem astes? — Viņa pasmīnēja. — Spoža ideja. Aiziet — bliez vaļā! Es paskatīšos.

Džošs samulsis paraustīja plecus. — Nu labi, labi. Tad neko neteiksim.

—  Vismaz ne pagaidām.

—  Sarunāts, bet viss tik un tā nāks gaismā — agrāk vai vēlāk. No šiem jau neko nevar noslēpt, it kā tu nezinātu.

Garām lēnām pabrauca garš, slaids, melns limuzīns. Vadītājs, pārliecies pār stūri, pētīja kokiem apstādītās ielas māju numurus. Kāda mašīna ietaurējusies limuzīnu apdzina.

Džošs pameta ar zodu uz limuzīna pusi. — Izskatās, ka pie Agnes tantes.