Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Droši. Man spēka vairs nav nemaz. — Nikolass pacēla acis uz dvīņiem, un vienubrīd Džošam norēgojās kaut kas savāds alķīmiķa skatienā. — Sofij, Džoš, vajadzēs jums…

—   Meitenei spēki cauri, — aši ieteicās bards. — Ja viņa ko pa­sāks, aizdegsies.

Nikolass pasniedzies pavilka tuvāk Džošu. — Tad tev…

—  Man? Bet es…

—  Tev vienīgajam ir tāda aura.

—   Vai ir kāda cita izeja? — Džošs vaicāja, nespēdams atvairīt sajūtu, ka alķīmiķis to visu ieplānojis no sākta gala. Viens pats Fleimels tik un tā nebūtu spējis vārtus atvērt.

—   Nav. — Alķīmiķis norādīja uz nezvēriem, kas drūzmējās ap akmeņu loku. Tad — uz debesīm. Šurp taustījās prožektora stars. Tam cieši uz pēdām sekoja vēl divi. — Policijas helikopteri, — viņš noteica. — Pēc pāris minūtēm būs klāt.

Džošs pasniedza Fleimelam daudzcietušo un mazliet no­šķiebto persiešu zobenu. — Kas man jādara?

—   Nostājies starp stāvakmeņiem izplestām rokām un kājām. Iztēlojies savu auru ieplūstam akmeņos. Ar to vajadzētu pietikt.

—   Un pasteidzies, — ieteica Šekspīrs. Gabriēla suņu vairs ne­bija vairāk par pieciem, un Palamēds kāvās ar purvainiem, kas vē­cinājās ar krama nažiem, — tie skrāpējās gar bruņām un šķīla dzirksteles. Vilki un kaķi jau spiedās iekšā akmeņu lokā.

—  Es palīdzēšu brālim, — izdvesa Sofija.

—  Nē, — Šekspīrs noskaldīja, — tas ir par daudz bīstami.

Kolīdz Džošs nostājās starp akmens plātnēm, viņa aura sāka

vērpties laukā no miesas kā zelta dūmi. Papletis rokas, viņš piekļāva plaukstas gludajam smilšakmenim, un apelsīnu smarža pie­ņēmās spēkā.

To saoduši, mošķi visapkārt iesvēlās nemierā un ar divkāršu sparu raudzīja tikt dvīņiem klāt. Šekspīrs ar Gabriēlu novietojās abpus akmenim, lai cik spēka pasargātu Džošu.

Bet tas paplēta kājas, lai ar vienu pēdu pieskartos stāvakmenim pa labi, ar otru — tam pa kreisi, un tūliņ noskaidrojās balsis, kas galvā bija ieskanējušās jau tobrīd, kad viņš spēra pirmo soli aizlaiku akmeņu lokā. Piepeši bija skaidrs, kāpēc tās likās tik pazīs­tamas. Visas balsis saplūda vienā — Klarenta balsī. Džošs atskārta, ka gan Klarents, gan Ekskaliburs tēsti no tiem pašiem vulkāniska­jiem iežiem, kas slējās te kā iezilgani akmens bluķi, neatminamos aizlaikos sakrauti plašā lokā. Acu priekšā uznira sejas — cilvēki un necilvēki, bet dažs tāds pa pusei kā briesmonis —, tie, kas Krā­vumu bija darinājuši. Stonhendžai nebija gluži piectūkstoš gadu, tā bija senāka — daudz, daudz senāka. Stāvēdams pašā apļa vidū, norēgojās Cernunns — zaigojošs un daiļš, bez ragiem, tērpies vis­caur baltā, abās rokās satvēris un augstu pacēlis necilu zobenu.

Bluķis pa kreisi iesprikstījās un iespīgojās zelta gaismā, tomēr tas pa labi joprojām palika tumšs un kluss.

Sacirtis mežakuili, kas bija ielauzies aplī, Fleimels vērsās pie Sofijas. — Tev jāiet brālim palīgā.

Meitene bija tik pārguruši, ka tikko turējās kājās. Uzlūkojusi alķīmiķi, viņa ar pūlēm izvēla vārdus pār lūpām: — Bet Vils teica — ja vēl darbināšu auru, tad aizdegšos.

—    Un, ja vārti neatvērsies, pagalam būsim mēs visi, — Flei­mels atcirta. Sagrābis Sofiju aiz pleca, viņš stūma meiteni uz ak­mens pusi. Kāja viņai aizķērās, un Sofija paklupa, tad krita, rokas pastiepusi uz priekšu… pirkstu gali pieskārās akmenim. Gaisā uz­šāvās vaniļas smarža, un akmens iespīdējās. No tā izvēlās blāvi sudrabainas miglas vērpetes, un bluķis iezaigojās pats, tā ka, necik ilgi, abas trilīta stāvplāksnes zaigoja zeltā un sudrabā, bet pārjums gaismojās oranžs.

Solsberijas līdzenumā bija nakts, taču starp akmens bluķiem parādījās saules apspīdēta kalna nogāze.

Džošs skatījās, nespēdams ne acu novērst. Nāsis patiesi ma­nīja zāles smaržu, vaigus sildīja vasaras saule, gaiss vēdīja viegli iesāļš. Viņš atskatījās — aiz muguras tumsa nakts, debesīs spul­goja zvaigznes, bet priekšā bija gaiša diena. — Kur? — viņš iz­dvesa.

—   Tamalpaiss, — Fleimels pavēstīja uzvaras priekā. Uzrāvis Sofiju kājās, alķīmiķis viņu stūma un grūda uz gaišuma pusi. Ko­līdz meitenes pirksti atrāvās no akmens, tas sāka dzist.

—  Ej, — mudināja Šekspīrs. — Pasteidzies…

—  Pasaki Palamēdam…

—  Zinu. Taisies, ka tiec. Žigli.

—    Padomā, kāda luga te iznāktu! — alķīmiķis piebilda, ap­mezdams arī Džošam roku ap vidu un abus dvīņus stīvēdams uz spožajiem akmens vārtiem, aiz kuriem zaļoja zāle pasaules viņā pusē.

—   Traģēdijas man nekad nav gājušas pie sirds, — nočukstēja Viljams Šekspīrs.

Zeltgaisma apdzisa, kolīdz Džošs atrāva roku no akmens, va­niļas un apelsīnu aromāts pagaisa, tagad nāsīs sitās tikai Gabriēla un paša pēdējā dzīvajos palikušā Muldoņas sīvais smārds.

Mežonīgie dzinēji un Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēki — viss uzbrucēju karapūlis nekavējoties pagaisa naktī, nopakaļ atstā­juši tikai pīšļus, putekļus un dubļos sadangātu pļavu. No tumsas grīļodamies iznāca Palamēds. Bruņas viņam bija saskrāpētas un vienos robos, milzīgais skotu zobens pārlūzis uz pusēm. Spēka iz­sīkums akcentu vērta daudz izteiktāku. — Jātiek projām, pirms policija klāt.

—   Es zinu vienu vietiņu, — atsaucās Šekspīrs. — Pavisam ne­tālu. Brīnišķīgi saglabājies Edvarda laika šķūnis.