Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Dziļi uzelpojis, Nikolo Makjavelli nomierinājās. Dusmas apduļķoja saprātu, un tagad vairāk par visu bija nepieciešama skaidra galva. Burve kārtējo reizi bija novērtēta par zemu, un par šo aloša­nos viņš bija dabūjis maksāt. Nepiedodami. Atsūtīts uz Alkatrazu piebeigt Pereneli — un atkal izgāšanās. Par to nepriecāsies nedz viņa paša, nedz Dī pavēlnieks, lai gan neatstājās sajūta, ka Dī var­būt pat klusībā sapriecātos. Visticamāk, angļu mags ļausies ņir­gām.

No Burves, protams, bija bail, tomēr Makjavelli tiešām kāroja viņu nobendēt. Sakāvi Etnas kalnā viņš joprojām nebija ne aizmir­sis, ne piedevis un gadsimtiem ilgi bija vienkop vācis burvju vār­dus, lāstus un viltības ar vienu domu — kā Burvi pieveikt. Viņš bija apņēmies atriebties. Un nu Perenele Fleimela viņu apvedusi ap stūri. Nedz ar maģijas, nedz auras palīdzību. Ar izmaņu… un šajā lauciņā taču viņš pats bija nepārspējams!

—  Apturi viņu! — Bilijs brēca. — Dari kaut ko!

—   Vai tu reiz stāvēsi klusu! — viņš uzšņāca amerikānim un izvilka mobilo tālruni. — Man jāziņo, un nevarētu teikt, ka gribas ko tādu darīt. Kam gan patīk piegādāt sliktas ziņas…

Un tad līča viņā krastā, tieši pie laivas priekšgala, no ūdens iz­slējās Jūras vecis. Apvijis taustekļus ap mazo laiveli, viņš lika tai apstāties, un Perenele nogāzās garšļaukus.

Makjavelli iegrūda tālruni kabatā — kazi, tomēr būs kas labs ziņojams.

Nēreja balss aiztrisuļoja pāri ūdeņiem, līgodama līdzi viļņiem: — Es zināju, Burve, kas vēlreiz tiksimies. — Makjavelli un Bilijs noskatījās, kā atbaidošais Vecais, taustekļiem svaidoties, uztraušas uz laivas priekšgala. Dēļi ievaidējās un iečīkstējās, nelielais vēj­stikls viscaur saplaisāja, un svars, kas bija uzgūlis uz laivas priekš­gala, pakaļgalam lika izcelties gaisā; piekaramajam motoram jo­projām kaucot un pukšķinot.

Pielicis plaukstu pie pieres, Makjavelli redzēja Burvi pieslejamies kājās. Abās rokās viņa bija sagrābusi garu koka šķēpu. Sau­lesstaros tas iezibsnījās zeltā, gaisā uzvērpās baltu dūmu strūkliņa. Reizi, vēl un vēl viņa cirta šķēpu Nēreja taustekļos, tad — krūtīs. Gaisā augstu uzšļācās strūklaka — Jūras vecis izmisīgi raudzīja pamukt no šķēpa nostāk. Novēlies no laivas priekšgala, Vecais iegā­zās viļņos, virmojošu burbuļu jūklī. Laiva straumē nolīdzsvarojās, motors uzkūla ūdeni, un tā atkal brāzās uz priekšu. Līdzi aizstie­pās trīs gari, joprojām kustīgi taustekļi, tad atpalikuši palika kuļā­jamies viļņos. Nebija aizritējusi ne minūte.

Makjavelli nopūties atkal izvilka tālruni. Skaidrs, ka nekādu labo ziņu nebija, un kas vēl bija gaidāms? Pār galvu nolaidās ēna: paskatījies augšup, viņš ieraudzīja pāri laižamies Vārnu dievieti. Viņa planēja augstu debesīs, melno apmetni izpletuši kā spārnus, un tad precīzi piezemējās uz dzeltenās motorlaivas priekšgala.

Itālis nespēja novaldīt smaidu. Skaidrs — Vārnu dieviete izgrūdīs Burvi no laivas, lai nereīdām tiek tas prieks. Bet smaids tū­daļ pagaisa: tās abas — Nākamās paaudzes dieviete un nemirstīgā sieviete — apskāvās. Kad viņas atskatījās uz salu, lai pamātu ar­dievas, itāļu maga vaibsti bija ledū sasaluši.

—   Man likās, ka Vārnu dieviete ir mūsējā, — Mazulītis Bilijs nogaudās.

-       Šķiet, ka mūslaikos ne uz vienu vairs nevar paļauties, — at­trauca Nikolo Makjavelli, dodamies projām.

68. N0DAĻA

Mežonīgie dzinēji trencās pa Solsberijas līdzenumu.

Nezvēri, pirmīt noredzēti pa acu galam, tagad jau bija pavi­sam tuvu. Daži pēc kaut kā izskatījās: melni suņi, pelēki vilki, mil­zīgi sarkanacaini kaķi, masīvi lāči, kuiļi līkiem ilkņiem, āži, brieži un zirgi. Bet Dzinējiem bija piepulcējušies vēl citi — akmenī cirsti cilvēku tēli, kam nopakaļ joza vēl citi, kam āda kā koku miza, mati kā lapas, rokas un kājas kā zari. Sofija un Džošs atpazina Genii Cucullati — kapuces; turpat bija ķēdēm nokārušies kukubi skūtām galvām un bruņinieki pusdragātās un izrūsējušās bruņās. Kažok­ādās satinušies tetovēti kaujinieki un romiešu centurioni pusplīsušās bruņās klunkurēja nopakaļ rudmatainām dārgdvijām. Un pa vidu lēkšoja arī pavisam parasti cilvēki, bruņojušies šķē­piem, dunčiem un zobeniem; Džošam tieši viņi likās paši baismī­gākie.

Dvīņi paskatījās uz Stonhendžas pusi — tā tumsā vīdēja melna un neskaidra, un bija pilnīgi skaidrs, ka laikus turp aizkulties neiz­dosies. — Stāvam un kaujamies, — Džošs noelsās, novērtējis ap­stākļus un aplēsis tik ierobežotās izredzes. — Man vēl drusku spēka ir… Varbūt varu izsaukt vēl kādu lietusgāzi…

Solsberijas līdzenumu pārskanēja mežonīgs, spalgs kauciens. Džošs pamira, samanījis kaut ko nokustam turpat pa labi — šurp brāzās vēl viens bars, nogriezdams ceļu. — Nu ir ķeza, — viņš no­teica.

— Tieši otrādi. — Palamēds nosmīnēja. — Paskaties kārtīgi.

Un tad Džošs atpazina bara vadoni. — Šekspīri

Bards vedināja Gabriēla suņus tieši šurp. Labi apmācītie Mul­doņas ietriecās salašņu straumē, tā apstājās. Tumsā iezibsnījās dzelzs šķēpi un tērauda zobeni, ieleju drīz vien pārklāja palsu pu­tekļu mākonis.