Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Kur — tepat? — Džošs aplaida skatu visriņķī.

—  Tieši te!

Uzbliezis pa bremzēm, Džošs ar joni apturēja taksometru. Pa­lamēds izlēca no mašīnas, alķīmiķi bez ceremonijām pārsviedis pār plecu. — Man pakaļ! — bruņinieks nokliedzās. Milzīgais zo­bens sacirta metāla žogu lupatās.

Paķēris persiešu zobenu un vilkdams līdzi māsu, kas cīnījās, lai paliktu pie samaņas, Džošs, cik ātri vien spēdams, pa garo zāli kūlās uz lokā sakrautajiem stāvakmeņiem.

—  Un lai kas, — sauca saracēņu bruņinieks, — tikai neskatie­ties atpakaļ.

Sofija un Džošs abi reizē atskatījās.

67. NODAĻA

—  Tu viņu pazīsti? — Mazulītis Bilijs vaicāja ar mutes kaktiņu, pieliecis galvu. Acu priekšā vilnīja apmetnis — sieviete viņus ve­dināja arvien dziļāk mūra un metāla gaiteņu labirintā.

Makjavelli pamāja. — Esam šad tad tikušies, — viņš klusiņām atsaucās. — Tā ir Vārnu dieviete no Nākamas paaudzes.

Sievietes galva pagriezās atpakaļ par simt astoņdesmit grā­diem kā pūcei — viņa uzmeta abiem skatu. Acis slēpās aiz masīvajām spoguļbrillēm. — Un pārdzirdi nesūdzos.

Bilijs nosmīnēja. Paspēris divus žiglākus soļus uz priekšu, viņš panāca melnajās ādās tērpto sievieti un pastiepa roku. — Viljams Bonijs, kundze. Savējiem — vienkārši Bilijs.

Vārnu dieviete uzmeta skatu pastieptajai plaukstai un pasmai­dīja, garajiem ilkņiem ieduroties melnajā apakšlūpā. — Neskaries klāt. Es kožu.

Bilijs turējās kā vīrs. — Nemirstīgs esmu ne sevišķi ilgi, vispār tikai drusciņ vairāk nekā simt divdesmit sešus gadus, un.nav iznā­cis daudz tikties nedz ar Vecajiem, nedz Nākamo paaudzi. Katrā ziņā ar tādiem kā jūs…

—  Viljam, — Makjavelli viņu paklusām apsauca. — Manuprāt, tev derētu Vārnu dievieti likt mierā.

—  Es jau neuzmācos, tikai prasu…

—   Tu, Viljam, esi nemirstīgs, nevis neievainojams. — Makja­velli nosmīnēja. — Ķelti Moriganu pielūdz kā Nāves dievieti. Vai nav skaidrs, kāda viņa ir? — Mags piepeši apstājās. — Kas tur bija?

Mazulīša Bilija roka iespruka azotē un izrāva četrdesmit centi­metru garu medību dunci. Vaibsti vērtās kā akmenī cirsti. — Kas?

Makjavelli paslēja roku, apklusinādams amerikāni. Piešķiebis galvu, viņš koncentrējās. — Izklausās pēc…

—    …piekaramā motora! — Bilijs metās skriešus. Apveltījis Vārnu dievieti ar aizdomu pilnu skatienu, Makjavelli joza Bilijam pakaļ.

Pēc īsa mirkļa ap stūri parādījās sfinksa. Pamanījusi Vārnu dievieti, viņa apstājās, abas viena otrai laipni paklanījās. Viņas bija attālos rados — kāds kopīgs Vecajo sencis. — Man likās, kaut ko padzirdēju, — sfinksa sacīja.

—  Šiem jau tāpat. — Vārnu dievietes smaids bija skarbs un ne­žēlīgs.

Nikolass braukšanas mākslu tā arī nebija apguvis, toties Perenele pirms desmit gadiem bija izgājusi kursus un pēc sešām prak­ses nedēļām eksāmenu nokārtojusi pirmajā piegājienā. Mašīnu abi tā arī netika iegādājušies, bet Perenele visu bija labi iegaumējusi. Vajadzēja tikai īsu mirkli, lai sajēgtu, kā vadāma mazā, koši dzel­tenā motorlaiva. Pagriezusi atslēgu aizdedzē, viņa pagrūda kloķi, un piekaramais motors uzputoja ūdeni baltu. Sagriezusi stūri, viņa aizgrūda kloķi līdz galam, un laiva aiztraucās projām no Alkatrazas piestātnes, aiz sevis atstājot baltu putu ķīli.

Laivas priekšgala saceltajās šļakatās uzmirdzēja de Aijalas vaigs. — Man likās, jūs iesit cīņā.

—  Ja nekas cits vairs neatliks, — Burve atsaucās, pārkliedzot vēja aurus un motora rūkoņu. — Būtu te Skataha ar Zannu, varbūt es būtu gājusi kauties ar sfinksu un diviem nemirstīgajiem. Bet nu man pašai jātiek galā.

—   Un kā ar Zirnekļu dievu?

—   Areopenaps spēj pats par sevi parūpēties, — Perenele at­kliedza. — Lai nu šie cer, ka būs jau gabalā, kad viņš modīsies. Zir­neklis būs izbadējies, un Vecajam zirneklim ēstgriba ir kā vilkam.

Tālē atskanēja klaigas, Perenele atskatījās. Uz piestātnes dē­ļiem stāvēja Makjavelli un viņa biedrs. Itālis stāvēja rāms un mie­rīgs, bet tas mazākais plātījās rokām, duncim zibsnījot saulē.

—   Vai viņi bursies? — de Aijala ieminējās.

—  Maģija tekoša ūdens tuvumā nav diez ko iedarbīga. — Pere­nele nosmīnēja.

—   Bīstos, ka man jādodas atpakaļ, kundze. Man jāatgriežas uz sa­las. — Rēga seja ūdens šļakatu aizkarā sāka gaist.

—   Lai tev paldies, Huan, par visu, ko esi darījis, — Perenele no sirds teica klasiskā spāņu mēlē. — Esmu tava parādniece.

—  Vai jūs atgriezīsities Alkāt ražā?

Perenele atskatījās uz cietumu. Zinot, ka pazemes cietuma ka­merās čum un mudž murgi, sala izskatījās pēc iemiguša bries­moņa. — Atgriezīšos. — Nedrīkstēja pieļaut, ka snaudošais kara­pulks tiek uzrauts no miega. — Būšu atpakaļ. Un drīz, — viņa nosolījās.

—  Gaidīšu, — de Aijala atsaucās un pagaisa.

Pagriezusi stūri, viņa notēmēja laivas priekšgalu uz piestātnes pusi un noregulēja ātrumu. Sejā iezagās līksms smaids. Viņa bija brīva.