Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Kaukdams un baurodams arhonts iegrima muklājā līdz krū­tīm, smagais rumpis pats sevi vilka arvien dziļāk dzelmē. Nezvēra rokas sitās pa dubļiem, kas šķiedās uz visām pusēm. Viņš lūkoja atrast kādu atbalsta punktu, bet visapkārt bija tikai šķidri dubļi. Arhontam aiz muguras nopaukšķēja burbulis, muklāja virspusē uznira akmens, vēl viens, tad trešais. Un pēkšņi augšup šļācās brūni melna ķēpa, kas, lejup krītot, Cernunnu notrieca ar dubļu kārtu, koka sakņu gabaliem un akmeņiem. Visapkārt Cernunnam pavērās akacim līdzīgs padziļinājums, un arhontu aprija atvars — muklājs sakļāvās viņam pār galvu, laukā rēgojamies palika vien paši ragu galiņi.

Izrāvusi plaukstu no brāļa tvēriena, Sofija izpleta savus sud­raba pirkstus. Vietu, kur tikko sagriezās atvars, pāršalca balta kvēle, dubļus acumirklī sakausējot dzelzcietā bluķī.

—  Izdevās! — Džošs smējās. — Izdevās! Es jutu, kā spēks plūst cauri. Ūdens maģija, — viņš apbrīnā novilka.

—    Džoš, ej laukā. Ej viņiem palīgā, — Sofija uzsauca gluži bāla, auru pavisam notērējusi.

—  Un tu?

—  Klausi, — viņa noskaldīja, acīm ievizoties sudrabā.

—  Tu man neesi nekāda priekšniece. — Viņš pasmīnēja.

—   Esmu gan! — Pasmaidījusi viņa pasniedzās augšup, lai sa­spiestu brāļa pirkstus. — Neaizmirsti, ka esmu vecākā.

Ar smaidu uz lūpām Džošs izsteidzās laukā. Klarents svelp­dams cirtās pa priekšu, arvien tuvāk Palamēdam. Pirmajā mirklī gribējās mesties palīgā alķīmiķim, taču kāds dziļi iesakņots in­stinkts lika saprast, ka saprātīgāk būs vispirms izpestīt bruņinieku: divi karotāji — tas ir labāk nekā viens.

Gilgamešs ciešāk saspieda Sofijas pirkstus. — Tagad tev jā­iet, — viņš izdvesa piesmakušā čukstā. — Taisies, ka tiec.

—  Es tevi neatstāšu. Tu esi ievainots.

—   Tu mani nekad neatstāsi, — ķēniņš teica, — jo tu mūžam paliksi man atmiņā. — Piepeši saķēris bultas kātu, kas rēgojās krū­tīs, viņš šautru izrāva un aizsvieda pa roku galam. — Un šis te, nūja, mani uz mirkli varbūt aizturēs, taču nobeigt mani tik viegli vis nevar. Tu ej vien, tagad ej. Jūsējās, arī vēl alķīmiķa un maga auras jau droši parādījušas, tieši kurp visiem apkaimes mošķiem jādzenas. Un, jādomā, arī policijai. — Viņš ar acīm pameta uz zaļa­jiem un dzeltenajiem zibšņiem, ko šķīla nemirstīgo ieroči. — Nav šaubu, ka tādu uguņošanu var redzēt kilometriem tālu. — Ķēniņš saspieda Sofijas roku. — Ielāgo: ja tiksimies atkal, varu tevi neat­minēties. — No kreklapakšas izvilcis biezo, kopā sašūstīto nesa­derīgo lapu žūksni, viņš izrāva pašu augšējo papīru un iespieda meitenei rokā. — Un, ja tā notiek, iedod man šo te. Tad atminēšos meiteni, kas nobirdinājusi kādu asaru par zudušo ķēniņu. Tagad ej. Ejiet uz enerģijas vārtiem.

—  Bet es nezinu, kur tie ir, — Sofija iebilda.

—  Alķīmiķis zina… — Gilgamešs pagrieza galvu, lai paskatī­tos uz Fleimelu, un Sofija sekoja viņa skatienam. Tieši tobrīd Fleimela aura apdzisa, un viņš saļima. Dī izgrūda uzvaras saucienu un atvēzēja sprakšķošo, dzelteno pātagu.

66. NODAĻA

Ar acs kaktiņu Ožošs manīja alķīmiķa auru apdziestam un pa­griezies redzēja, kā tas sabrūk.

Un viņš apzinājās, ka nepagūs laikus piesteigties palīgā.

Zēns apcirtās, un Klarents uz pusēm pārcirta noplukušu vilku vienaci — tas pašķīda pīšļos. Un tad, iegriezies uz papēža kā diska metējs, svieda ar zobenu Dī. Asmens, šķeldams gaisu, iebrēcās kā kaķis un iegailējās sarkanmelns. Mags zobenu pamanīja pēdējā brīdī. Pātaga rokās pārvērtās spīdošā, apaļā vairogā, un Klarents iecirtās tam pašā vidū. Pašķīda melnas un dzeltenas dzirksteles, un trieciens nogāza magu no kājām. Aura uzsprikstēja un apdzisa. Un viņš necēlās.

Ožošam virsū vaļā rīkli klupa vilks ar bērna seju, un zēns no­sēcās sāpēs, kad nagi noskrāpējās gar dilbu. Vilks piepeši sašķīda putekļos. Sofija notrauca melnos kvēpus no persiešu dzelzs zo­bena — to bija iedevis Gilgamešs. — Sadabū mašīnu, braucam projām.

Džošs saminstinājās — iet pēc Klarenta vai uz mašīnu. Virs galvas noplandīja spārni, un no nakts debesīm lejup šāvās tāda kā gandrīz divmetrīga žurka, ar nagiem snaikstīdamās pēc Sofijas. Uzvarošais šņāciens pārvērtās gārdzienā — gaisā pašāvās dzelzs asmens, un mošķis sabirza grants kaudzē. — Džoš, žigli! — Sofija mudināja, spļaudama laukā smiltis.

Dvīņubrālis apcirties skrēja uz taksometra pusi. Nakts klu­sumā tagad bija ielauzusies vesela kakofonija — gaudas, smilksti un rejas. Pret zemi dipēja nagi. Troksnis pieņēmās spēkā, tuvojās.

Palamēds atslēgu bija atstājis aizdedzē. Iesprucis pie stūres, Džošs dziļi ievilka elpu un pagrieza atslēgu. Motors acumirklī ierūcās. Cieši sagrābis stūri, zēns nospieda gāzes pedāli. Divi vilki, pakļuvuši zem riteņiem, pārvērtās pīšļu mākonī. Vēl viens uzlēca uz motora pārsega, bet pēc strauja stūres pagrieziena nošļuka lejā, metālā atstājis garas, nagu ierautas švīkas. Uztriecies virsū ogļmelnam vilkam, kas lavījās klāt Sofijai, Džošs uzblieza pa bremzēm. — Taksi izsaucāt?