Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Lielāko daļu dienas Fleimels aizvadīja taksometrā, klausījās radio ziņas visos kanālos pēc kārtas un pūlējās tikt skaidrībā, kas notiek. Pieņēmumi izskanēja cits par citu trakāki, un gan sarunu šovi, gan zvani tiešajā ēterā liecināja, ka tiek izvirzītas arvien pār­drošākas teorijas. Bet īstu ziņu bija maz. Kolēģi Francijā bija brī­dinājuši par nopietniem teroraktu draudiem, tāpēc britu varas iestādes noslēgušas visas Lielbritānijas gaisa un jūras ostas. Uz visiem lielākajiem ceļiem izlikti kontrolpunkti, policija lūdza cilvē­kus bez akūtas nepieciešamības apkārt nebraukāt. Nikolass jau sen zināja, ka tumšie Vecajie ir ietekmīgi un apgādājušies ar aģentiem ik cilvēku sabiedrības segmentā, bet nu šī ietekme bija redzama skaidri un nepārprotami.

Dienai sliecoties pret vakaru, alķīmiķis ar ūdens pudeli, ko Palamēds bija nopircis tuvīnajā miestā, aizklīda pabrist pa garo zāli, kas vilnīja visapkārt šķūnim. Parasti pacietīgāku cilvēku bija grūti atrast — pati alķīmija pēc savas dabas ir gaužām lēna padarī­šana —, bet nu tāda vilcināšanās viņu darīja vai traku. Līdz Stonhendžai bija mērojams labi ja kilometrs, un pusgruvušajā akmens stabu lokā bija enerģijas vārti, kas veda uz Tamalpaisas kalnu. Fleimels labi saprata, ka ar paša spēkiem vien vārtus neatvērs, taču to spēja dvīņi. Nebija divu domu, ka viņi tikpat karsti vēlējās atkal nokļūt mājās. Tad viņš dotos glābt Pereneli. Vai nu atbrīvotu, vai atdotu dzīvību viņas labā. Un, pat ja sekmētos un Periju izdotos aizdabūt projām no salas, cerības, ka abiem priekšā vēl garš mūžs dzīvojams, nupat sāka plakt.

Apstājies pie viena no dižozoliem, kas auga gar pļavas malu, viņš atspieda muguru pret stumbru, cauri biezajai lapotnei pavē­rās debesīs, tad noslīga uz cietās, sausās zemes un pacēla rokas pret gaismu. Dzīslām klātas veča rokas. Izlaidis pirkstus caur ma­tiem, viņš redzēja saulē aizplivināmies īsus kumšķīšus. Pirkstu kauliņi bija pietūkuši un neklausīgi, ceļoties un sēžoties gūžā dūra asa sāpe. Vecums mācās virsū. Kopš pagājušās ceturtdienas, kad grāmatveikaliņā ienāca Dī, Nikolass bija novecojis par gadiem des­mit, lai gan izjūta teica — par visiem divdesmit. Aura bija tērēta uz nebēdu un ne reizes nebija atjaunota, kas novecošanos tikai paātri­nāja. Enerģijas rezerves bija bīstami noplicinātas, un alķīmiķis skaidri saprata, ka tad, ja drīzumā iznāks auru tērēt vēl, viņam ir visas iespējas piepeši pašaizdegties.

Bez Grāmatas mirs gan viņš pats, gan Perenele. Alķīmiķa lūpas sašķobījās rūgtā smaidā. Ābrahama Grāmata bija pie Dī un viņa kungiem — tie diez vai to dos atpakaļ. Izstiepis kājas, aizvēris acis un pavērsis vaigu pret sauli, viņš ļāvās siltumam. Būs jāmirst. Ne jau kādreiz vispār, ne kaut kad, sazin kādā nākamībā — viņš mirs pavisam drīz. Un kas tad notiks ar dvīņiem? Sofijai bija vēl divas maģijas apgūstamas, Džošam — veselas četras; kas gādās par viņu apmācību? Ja izdosies izkulties no acumirkļa ķezas, noteikti vaja­dzēs to nokārtot, iekams nāve klāt. Varbūt Senžermēns būtu ar mieru par dvīņiem gādāt? Tomēr pilnīgas paļaušanās uz grāfu trū­ka. Varbūt Amerikā ir kāds, kam to var lūgt, varbūt kāds no Ame­rikas indiāņu šamaņiem varētu…

Pārguris līdz spēku izsīkumam, alķīmiķis saules staros un pēc­pusdienas mierpilnajā klusumā ļāvās snaudai. Plaksti noraustījās, tad aizkrita, un viņš aizmiga, zem koka sēdēdams.

Alķīmiķis sapņoja par Pereneli.

Bija viņu kāzu diena — 1350. gada 18. augusts, garīdznieks abus nule bija pasludinājis par vīru un sievu. Nikolass miegā no­trīsēja: tas bija sens sapnis — murgs, kurš bija rādījies ik nakti gad­simtiem ilgi, un viņš zināja, kas tagad būs.

Pagriezušies ar muguru pret altāri, Nikolass un Perenele no­skatīja baznīcu. Izrādījās, ka nelielā mūra celtne ir stāvgrūdām pilna, un, sākot iet pa eju, atklājās, ka visi sanākušie ir dvīņi — puikas un meitenes, pusaudži, jauni vīrieši un sievietes, visi gai­šiem matiem un zilām acīm. No vaiga visi kā Sofija un Džošs Ņūmeni. Un visiem sejā vienas un tās pašas šausmas un riebums.

Nikolass uztrūkās no miega. Viņš allaž uztrūkās vienā un tajā pašā sapņa vietā.

Alķīmiķis sēdēja rāms, līdz sirds rimās sisties kā neprātīga. Tad pārsteigts attapās, ka jau satumsis. Gaiss pie sviedriem klātās pieres glaudās vēss un sauss. Lapas virs galvas iečabējās un iešalcās, smaga uzvēdīja meža trūdu smarža…

Kaut kas nebija pareizi. Naktij piedienēja smaržot pēc kokiem un zāles, bet no kurienes nāca tā pirmatnējo džungļu dvaka?

Kaut kur pa kreisi pārlūzdams nobrakšķēja zars, kaut kur pa labi nočaukstēja pērnās lapas, un alķīmiķis saprata, ka šķūnim kaut kas tuvojas.

64. NODAĻA