Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Burve ir D bloka kamerā, — Vārnu dieviete pavēstīja. — Nā­ciet te! — Pakāpusies sāņus, viņa Makjavelli un Mazulīti Biliju pa­laida pa priekšu. Tad pagrieza galvu un, sarkandzeltenajām acīm spoži degot bālajā vaigā, atskatījās uz sargtorņa smaili. Viņa piepacēla smalkās, it kā ar zīmuli uzvilktās uzacis, savilka melnās lū­pas smīniņā un noslēpa acis aiz saulesbrillēm. Savilkusi ciešāk ap pleciem melno spalvu apmetni, viņa, papēžiem skanot pret valga­jiem akmeņiem, aizklidzināja nopakaļ abiem nemirstīgajiem.

—  Kas tad tas bija? — apjucis ievaicājās de Aijala.

—   Parāds tika nomaksāts, — Perenele klusu atsaucās, ar ska­tienu pavadot dievieti, līdz tā pagaisa aiz mūra. — Nebija ne lūgts, ne cerēts, — viņa smaidot piebilda. Paķērusi šķēpu, viņa ietinās segā un pa metāla trepēm nokāpa lejā, līdz piestātnei. Tur viņa dziļi ievilka gaisu nāsīs: jautās Makjavelli čūskas dvaka un viņa pavadoņa smaka arī — sarkanie pipari. Abas viņa kārtīgi iegau­mēja.

—    ļums jānogaida, lai viņi nokāpj pagraba cellēs, pirms brūkat virsū, — ieteica de Aijala, sabiezēdams turpat līdzās. Nu viņam mugurā bija oficiālāks ietērps — spāņu flotes leitnanta uniforma. — Pārsteidziet viņus nesagatavotus. Vai aura jums stipra?

—  Cik nu iespējams. Kāpēc prasi?

—   Vai varat viņiem nograut griestus pār galvu?

Balstīdamās uz šķēpa, Perenele noskatīja jūras un vēju saārdētās celtnes. — Jā, jā, to es varētu gan, — viņa piesardzīgi atteica. Jūras vējš aizsvieda matu šķipsnas acīm priekšā. Burve tās at­glauda un tūliņ pamanīja, ka sirmuma tur vairāk nekā melnuma.

— Aura man jātaupa, bet es noteikti varu piemeklēt kādu nelielu burvestībiņu, kas saēdīs betona un metāla sijas.

Rēgs līksmi saberzēja rokas. — Protams, visi Alkatrazas spoki nāks jums, kundze, talkā. Tikai sakiet, kas jādara.

—  Paldies, Huan. Viņi jau gana līdzējuši. — Sadriskātajās kur­pēs sperdama nedzirdamus soļus, Perenele aizlavījās trijotnei no­pakaļ. Pie stūra viņa apstājās un paskatījās, kas un kā. No Vārnu dievietes un nemirstīgajiem nebija ne miņas.

Klāt pielīgoja de Aijala. — Un kas tas par ledu, ko satriecāt virsū sfinksai? Tas bija labi — varbūt ar ledu aizblīvējam visu gaiteni?

—   Tas jau būtu grūtāk, — Burve atzinās un apcirtusies gar grāmatveikaliņu, apņēmīgi devās atpakaļ uz piestātni. Mute sa­vilkās negantā smīnā. — Lai kā, varu nostrādāt kaut ko tādu, lai viņiem ir ko pasvīst.

—  Ko tad? — de Aijala dedzīgi ieprasījās.

Perenele norādīja uz dēļu piestātni. — Nolaupīšu viņiem laivu. — Rēgs izskatījās tik ļoti vīlies, ka Burve iesmējās, ko nebija sen darījusi.

65. NODAĻA

Caur greizo dēļu šķirbām ielauzās žilbīgi piparmētru zaļas gaismas stari un šautras, izgaismojot visu šķūni.

Gaismas ielokā ar visiem milzīgajiem un draudīgajiem ragiem stāvēja arhonts Cernunns. Uz sienām šaudījās vilku galvu ēnas.

Sofija iekliegdamās uztrūkās, visapkārt uzplaiksnījās aura, sa­blīvēdamās sudraba bruņās. Džošam acis ar joni atsprāga vaļā, un viņš pietrausās kājās, ar kreiso roku instinktīvi taustīdamies pēc Klarenta. Kolīdz pirksti sakļāvās ap rokturi, akmens zobens iezumējās un iešņācās, asmens visgarām iesprikstījās daudzkrāsu lāsumos.

Palamēda miesas ieauga gludajās, melnajās bruņās, un, norā­vis no pleca milzīgo skotu zobenu, viņš aizstājās dvīņiem priekšā. Gilgamešs klusu pasniedzās un izrāva līko persiešu zobenu, kas karājās bruņiniekam pie jostas. — Kur alķīmiķis? — Palamēds no­prasīja.

—    Saožu piparmētras, — Sofija nekavējoties paziņoja, ievil­kusi gaisu nāsīs. Nakts gaisā smarža jautās nepārprotama. Sirds smagi sitās, bet, pat zinādama, ka Nikolass ir laukā, bailes viņa nejuta. Vienreiz viņi ar arhontu jau bija tikuši galā, un tagad bija nākusi klāt vēl Ūdens maģija.

—  Tā gaisma pēc krāsas ir tāda pati kā Nikolasa aura, — Džošs piebalsoja. — Viņš droši vien ir laukā.

—   Mums arī jātiek laukā, — Palamēds steigšus izsaucās, — lai neesam te kā sprostā. Pagriezies viņš ar spēku gāzās pret sienu. Iz­puvušie dēļi padevās, pašķīda šķēpelēs, un bruņinieks iztriecās laukā.

—  Aiziet! — iekliedzās Gilgamešs, paķēris Sofiju pie rokas un grūzdams viņu uz izsisto caurumu. — Džoš, pasteidzies!

Džošs jau grasījās sekot, bet tobrīd no eņģēm izgāzās šķūņa durvis. Cernunns pielieca galvu, lai ieskatītos iekšā, taču tālāk ne­tika, jo ragi ķērās aiz aplodām. Daiļajā sejā rotājās smaids, balss trīsuļoja un zumēja Džošam galvā. — Tad nu atkal tiekamies, puika. Nāku pēc sava zobena.

—   Nedomāju vis, — Džošs izspieda caur sakostiem zobiem.

—   Nāku gan. Un šoreiz esmu sagatavojies. — Cernunns pa­vilka atpakaļ labo roku, un Džošs ieraudzīja, ka Ragainajam die­vam rokā ir uzvilkts loks. Nostrinkšķēja stiegra, un gaisā iesvilpās bulta, šaudamās tieši Džošam virsū.

Klarents sakustējies pacirtās augšup un pieplaka Džoša sirdij.

Bulta ar kaula uzgali atsitās pret akmens asmeni, neko ļaunu nenodarīdama, taču trieciens izrādījās gana stiprs, lai Džošam va­jadzētu atstreipuļot dažus soļus atpakaļ. Cernunns pārskaities iebaurojās, tūliņ uzvilka loku un šāva nākamo bultu.