Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Garais, bālais vīrs lūkoja pasmaidīt, taču tā vietā tikai ērmīgi saverkšķīja lūpas. — Mans boss zina, ka esi pilsētā, un sprieda, ka dosies tieši šurp, jo te tiec klāt saviem sakariem. — Angliski viņš runāja neparasti skaidri, tomēr diezgan smalkā balsī, tā ka runa iz­klausījās mazliet smieklīga.

—   Vai nevari runāt atklātu valodu? — Dī izspēra. Nogurums mācās virsū, un arī laika vairs nebija daudz. Par spīti stundām ilgajai ceļu blokādei un neskaitāmiem policijas kontrolpunktiem, no Fleimela un bērniem joprojām nebija ne miņas. Britu valdība jau cīnījās ar pieprasījumiem kontrolpunktus aizvākt. Visi ceļi, kas veda pilsētā iekšā un no tās ārā, bija piestrēguši pilni, pati Lon­dona tāpat.

—  Vakar vēlā naktī tu tikies ar manu bosu, — bālģīmis vēstīja. — Apstākļi, pār kuriem tev nav varas, noteica to, ka tikšanās beig­sies, pirms sasniegts vēlamais rezultāts.

Mags piecēlies apgāja apkārt rakstāmgaldam. Labajā rokā Sa­tvēris Ekskaliburu, viņš ar akmens asmeni plikšķināja pa kreiso plaukstu. Sēdētājs nelikās zinis. — Kas tu esi? — Dī painteresējās. Nupat bija skaidrs, ka viesis nav īsti dabisks un, iespējams, pat ne cilvēks. Noslīdzis uz viena ceļgala, viņš ieskatījās sēdētājam sejā, tieši nesaderīgajos redzokļos. Zaļš un pelēks. — Vai tu esi tulpa, golems, simulakrs vai homunkuls?

—   Es esmu domforma, — viesis atteica un pasmaidīja. Mute bija pilna brieža zobu. — Cernunna saveidota.

Dī atsprāga atpakaļ, un viesis sāka pārvērsties. Rumpis jopro­jām palika tāds pats — garš vīrs, kas ieģērbies ērmotās drēbēs, to­ties galva pārgrozījās skaista un svešāda, izdīga diži ragi. Ragainā dieva lūpas savilkās tikko jaušamā smīnā, iepletās acis ar līmenisko zīlīti, tā sarāvās šauriņa. — Aizslēdz durvis, doktor; būs labāk, ja tagad neviens nenāks.

Mezdams Cernunnam platu līkumu un pieraudzīdams, lai Ekskaliburs viņus šķir, Dī aizvirzījās līdz durvīm, lai aizcirstu slē­dzeni. Ragainā dieva veikums bija apbrīnojams: tikai ar iztēli un gribasspēku arhonts bija radījis būtni no savas auras vien. Iznā­kums gan bija tālu no pilnības, tomēr gana labs. Dī zināja, ka mūs­dienās cilvēki reti cits citu kārtīgi uzlūko, un, pat ja kāds bija ma­nījis, ka vīrs izskatās savādi, droši vien pieklājīgi novērsās.

—  Visu cieņu, — Dī atzina. — Cik noprotu, tu domformu vadi pa gabalu?

—  Esmu tālāk, nekā tu vari iedomāties, — Cernunns atbildēja.

—  Man likās, ka burties nemaz neproti, — Dī atzinās, atgriez­damies savā vietā aiz rakstāmgalda. Smalkā sudraba vizītkarte pa­lēnām izkūpēja dzeltenbaltos dūmos, kas aizvijās līdz cilvēkam ar brieža galvu viņpus galdam un iesūcās viņa miesās.

—    Nav nekāda buršanās, parasta arhontu metode, — Cer­nunns attrauca. — Abas gan kā divas ūdens piles.

—  Pieļauju, ka esi nācis darīšanās, — Dī sacīja, — ne jau tikai tāpēc, lai parādītu šo… metodi.

Briedis pamāja ar spožu smaidu uz lūpām. — Es zinu, kur ir Fleimels, Palamēds, Gilgamešs un dvīņi.

—  Šobrīd?

—  Šobrīd, — domforma apstiprināja. — Stundas braucienā no šejienes.

—  Saki! — Dī izsaucās, tad piebilda: — Lūdzu.

Arhonts paslēja augšup labo roku. Tai bija seši pirksti. — Mani nosacījumi paliek iepriekšējie, mag. Es gribu Fleimelu, Gilgamešu un Palamēdu — dzīvus. Un gribu Klarentu.

—   Sarunāts, — Dī uz karstām pēdām atsaucās. — Laipni lū­dzu. Tikai pasaki, kur viņi ir.

—  Un gribu Ekskaliburu.

Tobrīd mags būtu apsolījis arhontam vienalga ko. — Jā. Kolīdz

I leimcls bus pagalam, pats ielikšu to tev rokās. Cik tur vēl pā­rējo? viņš dedzīgi noprasīja.

—  Neviena.

Neviena? Un Gabriēla suņi?

—    Muldoņas līdz ar saimnieku, bardu, pagaisuši. Alķīmiķis, bruņinieks un ķēniņš ir kopā ar dvīņiem.

—  Kā tu viņus atradi? — Dī vaicāja. Tiešām — visu cieņu! — Es izmeklējos visur.

Viesis atkal sāka pārveidoties — piecēlās, ragi ielīda atpakaļ galvā. Calva un vaibsti tagad izskatījās mazlietiņ, bet biedējoši citādi nekā iepriekš. — Aizgāju atpakaļ uz viņu metāla cietoksni un tad vienkārši sekoju smakai.

—   Šajā pilsētā? Izsekoji pēc smakas? — Tas nu bija vēl lielāks varoņdarbs nekā domformas uzburšana. Vajadzēja iekost lūpā, lai novaldītu smaidu: acu priekšā uzbūrās aina, kā Ragainais dievs ar visām četrām jož pa ielām, ošņādamies pēc vienas vienīgas ma­šīnas.

—   Arhontu metode. Pati vienkāršība, — domforma attrauca.

—  Tā, ja nāksi līdzi, es atļaušos nokārtot, ka tiek aizgādāts…

—   Domforma — tas ir vienreizīgi, — mags vaļsirdīgi noteica,

—   bet, ja gribi izlikties par cilvēku, tiešām der piestrādāt pie balss. Un drānām.

—   Par to nekas, — Cernunns atteica. — Drīz nekādu cilvēku vairs nebūs.

62. NODAĻA

Pereneli Fleimelu grauza vilšanās.

Sarāvusies čokurā sargtornī, kur pārlaida nakti, Burve līdz pē­dējam cerēja, ka vismaz viena no laivām, kas izraibināja līci, pēkšņi tuvosies salai un krastā izkāps Skatija un Zanna.

Bet diena jau bija klāt, un arvien skaidrāks kļuva, ka viņas ne­nāks.

Perenele nešaubījās, ka abas mēģinājušas, un tikpat droši zināja, ka neizdošanās iemesls var būt tikai kaut kas baismīgs. Bet dusmas mācās virsū arī pašai uz sevi — par ļaušanos bezcerībai.