Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Mūsu darba devēji man atsūtīja, re, šo. — Izmakšķerējis no pakaļkabatas fotouzņēmumu, viņš pastiepa to magam. Makjavelli to nopētīja, tikko jaušami pasmīnēdams. Abi saprata, ko tas nozī­mē. Tumšie Vecajie izspiegoja Makjavelli… kas droši vien nozīmēja, ka novērots tiek arī Bilijs. Makjavelli grasījās bildīti dot atpakaļ, bet Bilijs papurināja galvu. Ieskatījies itālim acīs, viņš teica: — Nu jau savu darbu padarījusi. Varbūt pašam noderēs.

Makjavelli pielieca galvu, saulesbrillēm nokrītot atpakaļ uz garā deguna. — Visādā ziņā. — Abi zināja, ka itālis, kolīdz atgrie­zīsies Parīzē, darīs visu, kas viņa spēkos, lai noskaidrotu, kurš bijis fotogrāfs.

Amerikānis noskatīja somu Makjavelli rokā. — Vai tā ir visa tava mantība?

—  Jā. Biju sakravājis lielāku koferi, bet tad sapratu, ka neuzka­vēšos te tik ilgi, lai novalkātu kaut desmito daļu visa, kas līdzi. Tā nu atstāju visu mājās, paņēmu tikai lieku pāri zeķu un apakšveļas kārtu. Un datoru, skaidra lieta.

Abi devās uz izeju — visai nesaskanīgs pāris: Makjavelli skro­dera šūdinātā melnā uzvalkā, Bilijs rupjā kokvilnas kreklā, nodilu­šos džinsos un zābakos ar nošķiebtiem papēžiem. Ļaužu lidostā netrūka, tomēr neviens viņiem nestūmās un negrūdās virsū, pūlis it kā neapzināti pašķīra abiem ceļu.

—  Tātad ātri ceri tikt galā? — Bilijs apvaicājās.

—  Domāju atpakaļ braukt ar nākamo reisu. — Makjavelli pa­smaidīja.

—  Apbrīnoju tavu pašpaļāvību, — amerikānis tīši vienaldzīgi sacīja, — jo turos pie viedokļa, ka Fleimela kundze vis nav ar pliku roku ņemama. — Viņi izgāja spožajā agras pēcpusdienas saulē, un Bilijs no krekla kabatas izvilka mūžvecas saulesbrilles.

—  Vai viss sagatavots? — Makjavelli noprasīja jau autonovietnes puskrēslā.

Bilijs izķeksēja no kabatas automašīnas atslēgas. — Esmu no­īrējis laivu. Tā mūs gaidīs pie trīsdesmit devītās piestātnes. — Viņš aprāvās, pēkšņi konstatējis, ka itāļa līdzās vairs nav. Ar spilgti sar­kanā Thunderbird atslēgām rokā viņš atskatījies ieraudzīja Makja­velli ar apbrīnas pilnām acīm veramies uz kabrioletu, kas visu citu mašīnu pulkā greznojās neparasti košs un stilīgs.

—    Tūkstoš deviņsimt piecdesmit devītā — nē, sešdesmitā gada Thunderbird kabriolets, — itālis lēsa un pārlaida roku pār spožo motora pārsegu un starmešiem. — Brīnišķīgs.

Bilijs nosmaidīja. Viņš bija priekšlaikus gatavs tam, ka itālis nebūs no patīkamajiem tipiem, bet nupat Makjavelli izrādījās viņa acīs cēlies. — Mans prieks un lepnums.

Nemirstīgais apstaigāja mašīnai apkārt, pieliecās, lai noskatītu riepas un izpūtēju. — Un kā gan citādi! Visas oriģinālās detaļas!

—   Ir, ir, — Bilijs lepni atsaucās. — Divreiz nomainīju izpūtēju, bet pieskatīju, lai detaļas nāk no identiska modeļa. — Iesēdies pie stūres, viņš pagaidīja, lai Makjavelli piesprādzējas. — Es teiktu, ka tev prāts nesas uz Lamborghini vai — varbūt — Alfa Romeo.

—  Nu, Ferrari, jā, bet alfu — nemūžam.

—  Tev pašam daudz mašīnu? — Bilijs painteresējās.

—  Nevienas. Man ir firmas mašīna un šoferis. Pats nebraucu, — itālis atzinās.

—  Nebrauc vai nemāki?

—  Man nepatīk stūrēt. Esmu tiešām slikts braucējs, — viņš at­teica, greizi nosmaidījis. — Toties braukt iemācījos ar trīsriteņu automobili.

—  Kad tad tas bija?

—  1885. gadā.

—   Es nomiru tūkstoš astoņsimt astoņdesmit pirmajā. — Bilijs nogrozīja galvu. — Nespēju iedomāties, kā var nemācēt braukt, — viņš noburkšķēja, stūrēdams laukā no novietnes. — Tāpat — kā var nemācēt jāt. — Amerikānis iemina gāzes pedāli grīdā, kabrio­lets ar joni rāvās uz priekšu un iejuka blīvajā lidostas satiksmes plūsmā. — Vai gribēsi kaut ko ieēst? — viņš apvaicājās. — Te ir viens otrs labs franču, arī itāļu restorāns…

Makjavelli papurināja galvu. — Neesmu izsalcis. Ja vien pats negribi.

—  Es pēdējā laikā necik daudz neēdu, — Bilijs atsaucās.

Nopīkstēja Makjavelli tālrunis. — Atvaino. — Izvilcis plāniņo

aparātu, viņš ieskatījās ekrānā. — Ā, — itālis iepriecināts novilka.

—  Labas ziņas? — Bilijs pajautāja.

Atzvēlies sēdeklī, Makjavelli nosmīnēja. — Vakar izliku slaz­dus, pirms pāris stundām aizcirtušies.

Viņu iesāņus uzlūkojis, Bilijs cieta klusu.

—    Kolīdz uzzināju, ka alķīmiķa sieva notverta Sanfrancisko, uzreiz sapratu, ka vai nu viņš pats, vai kāds no sabiedrotajiem pa­centīsies atkļūt šurp. Ceļi tikai divi: vai nu ar lidmašīnu, ar ko tikko braucu es, vai caur Parīzes Dievmātes katedrāles enerģijas vārtiem.

—   Minēšu, ka esi kaut ko nodarījis tiem vārtiem. — Bilijs pa­smaidīja. — Vismaz es būtu rīkojies tieši tā.

—  Vārti atveras Parīzes Nulles punktā. Vienkārši noziedu ak­meņus ar alķīmisku mikstūru, sabrūvētu no saberztiem pleisto­cēna laikmeta mamutu kauliem, un visam piejaucu parastu pie­vilkšanas burvestību.

Luksoforā iedegās sarkanā gaisma, un Bilijs nobremzēja. No­vilcis rokas bremzi, viņš pagriezās pret itāli ar neslēptu apbrīnu acīs. — Tātad tas, kas iegājis pa vārtiem…

—   … nonācis dziļā pagātnē, pleistocēna laikmetā.

—   Kad tad tāds bijis? — Bilijs prasīja. — Skolā necik neesmu gājis.

—  Laikposmā pirms 1,8 miljoniem līdz 11 tūkstošiem piecsimt gadu. — Makjavelli smaidīja.