Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Džošs piekrītoši pamāja. Viņš iekārtojās ērtāk. — Zini, es te iedomājos… — viņš ierunājās, par spīti spēku izsīkumam meklē­dams īstos vārdus. — Man likās, ka viss būs… — Viņš paraustīja plecus. — Nezinu. Iespaidīgāk.

—   Tu taču redzēji to pašu, ko es. — Sofija gurdi pasmaidīja.

—  Vai tad nebija iespaidīgi?

Viņš vēlreiz paraustīja plecus. — Interesanti. Bet nekas no jauna. Man šķita… Nezinu. Man šķita, kad būšu apguvis kaut kādu maģiju, jutīšos tāds kā… stiprāks, Un vispār — kā to Ūdens maģiju lai lieto? — viņš parasīja, pastiepis rokas acu priekšā.

—  Kaut kā jāaktivē auras un jādomā par ūdeni? Jātrenējas?

—   Instinkts. īstajā brīdī acumirklī zināsi, ko darīt. — Sofija no­grūda brāļa rokas lejup. — Auru aktivēt nedrīkst, — viņa pieko­dināja, — citādi uzreiz būs skaidrs, kur esam meklējami. Šī ir jau trešā stihiju maģija, ko esmu apguvusi, — viņa piebilda, — un jā, tev taisnība, nav no tām iespaidīgākajām, bet tās citas jau tādas pa­šas. Kad tiku pie Gaisa un Uguns, nejutos ne stiprāka, ne veiklāka, nekā. Taču… — viņa apklusa, meklēdama īstos vārdus, — …citāda gan.

—   Citāda? — Džošs uzlūkoja dvīņumāsu. — Citāda tu izska­ties tikai tad, kad acis pārvēršas sudrabā. Tad tīri bail metas.

Sofija pamāja. Viņa zināja, ko brālis grib teikt; pati bija redzē­jusi Džoša acis pārvēršamies zelta diskos — šermuļi skrēja pār kauliem. Atspiedusi galvu pret gludajiem dēļiem, viņa aizvēra acis. — Vai atceries, kā pagājušajā gadā tev noņēma ģipsi no ro­kas?

Džošs nokunkstējās. — Nemūžam neaizmirsīšu. — Pērnvasar sportojot gadījās salauzt roku, un ģipsī bija jāstaigā trīs mēnešus.

—  Ko tu teici, kad ģipsis bija nost?

Neviļus paslējis kreiso roku, viņš to novēcināja un savilka pirkstus diīrē. Ģipsis viņu šausmīgi tracināja, pēkšņi neļāva pa­veikt tik daudz kā ierasta un pavisam vienkārša, piemēram, aizsaitēt kurpes. — Teicu, ka atkal jūtos savā ādā.

—  Tieši tā tagad jūtos es. — Atvērusi acis, Sofija paskatījās uz brāli. — Ik maģija, ko apgūstu, man liek justies arvien pilnestīgākai. It kā līdz šim man tik daudz kā trūcis, un nu es atkal saliekos kopā — pa gabaliņam vien.

Džošs lūkoja iesmieties, bet pār lūpām izlauzās tikai tāds trīceklītis. — Tad jau laikam, kad samācīsies visu līdz pēdējam, es tev izrādīšos lieks.

Pasniegusies Sofija saspieda brāļa roku. — Neāksties. Tu esi mans dvīņubrālis. Mēs esam divi, kas ir viens.

—  Viens, kas ir viss, — viņš piebalsoja.

—  Diez ko tas nozīmē, — Sofija nočukstēja.

—  Man ir sajūta, ka to mēs dabūsim zināt — gribam vai negri­bam, — Džošs atteica.

58. NODAĻA

Senžermēns kā rokzvaigzne bija pazīstams visā Eiropā, un ga­dos jaunais policists viņu acumirklī pazina. Panācies tuvāk, viņš piešāva roku pie cepures un, kad grāfs pastiepa pretim roku, tūliņ norāva no savējās ādas cimdu. Mašīnas salonā aiz aptumšotajiem logu stikliem divas sievietes — viena no Nākamās paaudzes, otra no nemirstīgajiem — noskatījās, kā Francis, paspiedis policistam roku, viņu izmanīgi pagriež uz otru pusi, ar muguru pret ceļu.

—   Aiziet! — Klusām pavērusi durvis, Žanna izslīdēja laukā, siltajā pēcpusdienas saulē. Nepagāja ne mirklis, un Skataha viņai sekoja, tad aizspieda durvis ciet. Plecu pie pleca abas no skata jau­nās sievietes soļoja uz katedrāles pusi. Francim un žandarmam viņas pagāja garām tik tuvu, ka sadzirdēja pāris vārdu, ko abi pār­mija.

—    …kauna lieta, valsts mēroga traģēdija. Man bija prātā sarī­kot koncertu, lai savāktu līdzekļus katedrāles remontam.

—  Es ietu, — žandarms tūdaļ solījās.

—    Visādā ziņā mūsu brašajiem policistiem, ātrās palīdzības mediķiem un ugunsdzēsējiem ieeja būs brīva.

Izlīdušas pa apakšu policistu nostieptajai lentei, kas plivinā­damās norobežoja posta vietu, Žanna ar Skatahu aizlaipoja pa gru­vešiem. Pa lielākai daļai akmeņi bija sabirzuši putekļos, taču pa vidu gadījās lielākas lauskas, kurās joprojām varēja atpazīt ķēmus, kādi tie bija, pirms dvīņi ļāva vaļu stihiju maģijai. Skatija manīja nagu, knābju, līku ragu un izvītu astu paliekas. Līdzās sabirzušai rokai mētājās akmens lode. Viņa pašķielēja uz Zannu, un abas pa­griezās pret katedrāles fasādi. Postaža bija briesmīga — celtnē izgrauti rēgojās milzu robi, dziļas skrambas, vietām izskatījās, ka te kāds strādājis ar mūru graujamo mašīnu.

—   Mūžā neko tādu neesmu redzējusi, — Skataha nomurmi­nāja, — un to taču viņi par abiem vien.

—  Un spēks nāca tikai no viena, — Zanna atgādināja.

—   Vai vari iedomāties, kas būs, kad viņi apgūs visu stihiju maģijas?

—    Ar tādu spēku varēs nopostīt pasauli. Vai uzcelt to no jauna, — Žanna atteica.

—    Un tas stāv rakstīts pareģojumā, — Skataha lietišķi pie­bilda.

—  Ei, ei! Jūs abas! Stāviet uz vietas!

Balss atskanēja turpat virs galvas.

—  Stāt! Ne soli! — Otra balss — aiz muguras.

—  Ejam, ejam, — Skatija nomurmināja.