Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Diez vai. Kulta vieta te bijusi vēl pirms romiešiem. Vietai ir kāds pievilkšanas spēks, kas atzīts arī pēcāk. Varbūt DNS ierak­stīts, ka te bijuši enerģijas joslu tīkla vārti. Tādi nulles punkti vai nulles kilometri ir gandrīz visās pasaules valstu galvaspilsētās. Un teju visur blakus ir enerģijas joslu tīkla vārti. Savulaik es tos iz­mantoju, lai apceļotu pasauli.

Zanna pārsteigta paskatījās uz vīru. Abi pazinās jau simtiem gadu, tikai nupat bija apprecējušies, un piepeši kļuva skaidrs, ka par Senžermēnu zināms gaužām maz. Viņa norādīja uz katedrāli.

—  Ko tad tu tur redzi?

—  Redzu zeltgaismas kolonnu, kas iesniedzas debesīs.

Piemiegusi acis, Žanna ieskatījās rīta saules apspīdētajā lau­kumā, bet neko tādu neredzēja. Aiz muguras nozibēja sarkani mati — arī Skataha purināja galvu. — Vai tās kolonnas vienmēr ir no zelta? — viņa noprasīja.

—  Ne vienmēr. Dažreiz no zelta, citkārt no sudraba. Kad apce­ļoju Tālos Austrumus, tur redzēju sudraba torņus. Reiz satiku cilvēku, kas, pirms zaudējis acu gaismu, esot spējis noteikt, kur vārti, vienkārši veroties debesīs, kur paspīd zeltains vai sudrabains stars. — Senžermēns atskatījās uz Skatahu. — Vai Vecajie vārtus redz?

Skataha paraustīja plecus. — Nav ne jausmas, — viņa atvēcinājās. — Es neredzu un, pirms tu vaicā tālāk, nemūžam neesmu dzirdējusi, ka tos spētu saredzēt arī kāds no Nākamās paaudzes. — No skata gluži jauneklīga viņa sakārtoja plecos uzkārtās melnās mugursomas lences un galvā uzsēja platu, melnu lakatu, apslēpjot sarkanos matus. Visi dunči bija iebāzti cieši satītā segā, rullis — uzkrauts mugursomai pašā augšā. — Nu? Ko darām?

Grāfs ieskatījās pulkstenī. — Vārti atdzīvosies tieši vienos četr­desmit deviņās pēcpusdienā, tad Parīzē ir pusdienlaiks pēc saules laika. Tad saule ir zenītā.

—  Es zinu, kas ir saules pusdienlaiks, — Skataha noburkšķēja.

—    Ejiet uz Nulles punktu un tur stāviet. Bruģī ir aplis, kam vidū saule. Aplis sadalīts uz pusēm. Pieraugiet, lai katra kāja stāv savā pusē. Par pārējo gādāšu, — teica Senžermēns. — Kolīdz vārti atvērsies, aizraidīšu jūs projām.

—    Un žandarmi? — vaicāja Zanna, maukdama plecos pie­krautu mugursomu. Viņas zobens bija iemājots futrālī, kur reiz dzīvojies kinokameras trijkājis.

—  Gādāšu arī par viņiem. — Senžermēns atieza greizos zobus smaidā. — Palieciet tepat, mašīnā, kamēr ar poličiem izrunājos, tad ejiet. Un, lai kas te ietu vaļā, ejiet taisnā ceļā uz Nulles punktu. Tad gaidiet.

—   Un tad? — Skatija noprasīja. Viņai tie vārti nepatika. Allaž uzdzina nelabu dūšu.

Grāfs paraustīja plecus. — Nu, ja viss ies, kā cerēts, acumirklī attapsities Amerikas rietumkrastā.

—   Un ja ne? — Skatija satraukti vaicāja, kad Senžermēns jau kāpa laukā no mašīnas. — Un ja neiet, kā cerēts? Kur mēs no­nāksim?

—   Kas to lai zina! — Erancis noplātīja rokas.— Vārtus darbina saule… vai mēness. Kur nu kurš tobrīd ir. Man šķiet, ja kaut kas noiet greizi, varat aizrauties līdz saules centram vai mēness viņpusei. Šī josla sajūdz austrumus ar rietumiem — saules josla, — viņš piebilda un pasmaidīja. — Būs labi. — Cieši apskāvis Žannu, viņš uzspieda pa bučai uz abiem vaigiem un kaut ko iečukstēja ausī. Tad atskatījās uz Kareivi. — Turies. Dabū Pereneli projām no salas un tad dod ziņu. Aizbraukšu jums pakaļ. — Grāfs izkāpa no automobiļa, sabāza rokas garā, melnā ādas mēteļa kabatās un it kā pastaigādamies devās pie tuvākā žandarma.

Zanna uzlūkoja Skatiju. — Tu izskaties aizdomīga, — viņa no­teica.

—   Kādā ziņā? — Skatija vientiesīgi atsaucās, zaļajām acīm iemirdzoties.

—   It kā gatava kauties. Pirmoreiz to redzēju, kad tu mani iz­rāvi no uguns. Tev seja mainās… tāda… skarbāka. — Pagriezusies atpakaļ, viņa pārlaida pirkstu pār Skatijas vaigu. Izskatījās, ka tur nav nekā vairāk kā ar ādu apvilkti kauli, izspīlējās galvaskauss. Vasarraibumi uz bālās ādas vīdēja kā asins piles.

—  Tas mans mantojums no vampīriem. — Ēna nosmīnēja, atiezdama garos, mežonīgos ilkņus. — Mums tā ir, kad satrauca­mies. Daži, kas asinssūcēji, pārmaiņas nespēj valdīt un pārgrozās pilnīgi un galīgi — briesmoņos.

—  Tu satraucies, kad ej kauties? — Zanna klusiņām ieprasījās.

Skatija līksmi pamāja. — Uztraucos, ka traks: mums taču vajag

izpestīt draudzeni!

—  Viegli nebūs. Viņa iespundēta uz salas, kur čum un mudž nezvēri.

—  Un kas par to? Tu taču esi leģendārā Žanna d'Arka, es — Ēna. Kas mums var turēties pretim?

—  Sfinksa? — Zanna minēja.

—  Neturēsies, — Skatija attrauca. — Ar sfinksu un viņas atbai­došo māmuļu man jau bijusi darīšana.

—   Un kam bija virsroka? — Zanna apvaicājās, iekodusi lūpā.

Uzmini! — Skatija izspēra, tad apdomājās. — Labi, vispār… aizmuku.

57. nodaĻa

Muguras atspieduši pret šķūņa sienu, kājas izstiepuši, dvīņi klausījās, kā Nikolass strīdas ar Gilgamešu. Alķīmiķis gan stāvēja stings un kluss, kamēr ķēniņš vicinājās un bļaustījās.

—   Kas tā par valodu? — Džošs ieprasījās. — Izklausās pazīs­tama.

—  Senebreju, — Sofija instinktīvi atsaucās.