Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Saracēņu bruņinieka vaigs savilkās līdzjūtīgs. — Un kas ar viņu notika? — Palamēds klusu jautāja.

—   Perenele ieslodzīja viņu garīgi slimo iestādē. Lai neiet bojā. Tur viņš pavadīja desmit gadu, tad nospriedām, ka ir gana droši laist viņu laukā.

Palamēds nostenējās. — Ko tur brīnīties, ka viņš tevi nīst, — viņš noteica. Un, pirms alķīmiķis paguva ko teikt, viņš, gāzes pe­dāli iespiedis grīdā, aizrūcināja projām, tīdamies putekļu mākonī.

—    Tiešām nav nekāds brīnums, — Nikolass nomurmināja. Nogaidījis, līdz nosēžas putekļi, viņš devās uz šķūni. Atlika cerība, ka Gilgamešs apmācīs dvīņus trešās stihijas maģijā, pirms neat­minēsies gluži visu — sevišķi to, ka ticis iespundēts. Uz šķūņa sliekšņa prātā uzšķīlās doma: ja reiz ķēniņa prāts ir tik sadrumsta­lots; vai viņš maz atceras aizlaiku Ūdens maģiju?

54. NODAĻA

Džošs piesardzīgi un klusiņām apsekoja šķūni, Klarents rokās dusēja kluss un mierīgs, sīciņie kvarca kristāli asmenī vīdēja blāvi un nedzīvi. Viņš lavījās uz pirkstgaliem, piepeši apjauzdams, cik smalki tver visu, kas apkārt. Skaidrs, ka iepriekš te nav būts un pagaidām šķūnis izpētīts tikai pavirši, tomēr neatstājās pārliecība, ka viņš te visu varētu uziet pat acīm ciet.

Šķūnī bija silts, smaržoja pēc pērnā siena un nule kaltušas zā­les. Kaktos kaut kas rosījās, spārēs dūdoja baloži, un, iekārtojies zem jumta kores, uzkrītoši zumēja prāvs lapseņu pūznis. Lapsenes laidās te iekšā, te ārā no pūžņa. Tepat stāvēja sen pamesta lauk­saimniecības tehnika. Džošs it kā atpazina vecmodīgu arklu un at­liekas no traktora, kam riepas nodriskātas līdz skrandām. Ik me­tāla detaļu klāja bieza, sarkanbrūna rūsas kārta. Izklaidus mētājās skalu kastes un tukšas cisternas, vienā sienmalē rēgojās rupji dari­nāts beņķis — divi betona klučiem pārlikti dēļi. Tie bija izliekušies un abos galos savērpušies. Apakšā iestutēts vecs divriteņa rāmis, teju pilnīgi ieaudzis zālē un nātrēs.

— Te neviens gadiem nav kāju spēris, — Džošs konstatēja. To teikdams, viņš stāvēja pašā šķūņa vidū un griezās uz riņķi. Iedūris Klarentu dubļos turpat starp kājām, viņš sakrustoja rokas uz krū­tīm. — Viss labi.

Gilgamešs vēl klīda pa šķūni, lēnām vilkdams nost liekos džemperus un kreklus un atstādams tos guļam dubļos. Izrādījās, ka visam apakšā ir kaut kas tāds, kas savulaik varētu būt uzska­tāms par smalku uzvalku. Smalksvītrotā žakete, protams, bija līdz pēdējam novalkāta, biksēm izdiluši ceļgali un spīdīgs dibens. Ap kaklu — reiz elegantas adītas šalles paliekas. — Man šādas vietas iet pie sirds, — ķēniņš paziņoja.

—  Man arī patīk vēsturiskas vietas, — piebalsoja Džošs, — bet kas tad te ir tāds, par ko priecāties?

Ķēniņš paplēta rokas. — Ko redzi?

Džošs nobolījās. — Lūžņus. Izrūsējušu traktoru, salūzušu arklu, vecu divriteni.

—   Ā… bet es redzu traktoru, ar ko reiz apstrādāti šie lauki. Redzu arklu, kas reiz aris. Redzu divriteni, kas ar gādību nogrūsts apakš galda, lai to nepiemeklē kas nelabs.

Džošs lēnām pagriezās, lai vēlreiz uzlūkotu tās pašas mantas.

—   Un skatos uz šīm mantām, un domāju — kā dzīvojuši cil­vēki, kas savā šķūnī no nelaika tik rūpīgi sargājuši gan dārgo trak­toru, gan arklu, un paštaisīto divriteni pabāzuši zem galda, ko da­rinājuši savām rokām?

—    Kas tur ko brīnīties? — Džošs iesaucās. — Un kāpēc tas būtu tik svarīgi?

—   Jo kādam to visu vajag paturēt atmiņā. — Gilgamešs pie­peši aizsvilās. — Jābūt kādam, kas atminas cilvēku, kurš minis divriteņa pedāļus un stūrējis traktoru, kurš aparis laukus, dzimis, dzīvojis un miris, kurš mīlējis, smējies un raudājis, kurš trīcējis salā un svīdis saules tveicē. — Viņš atkal aizsoļoja pa šķūņa klonu, pieskaroties ik lietai, līdz plaukstas, rūsas klātas, iekrāsojās sarka­nas. — Pagalam tu esi tikai tad, kad neviens tevi vairs neatceras. Lūk — īstā nāve.

—   Tad iznāk, ka tevi kāds atcerēsies vienmēr, Gilgameš, — Sofija klusu bilda. Apsēdusies uz vēkšpēdus apgāztas mucas, viņa ne acu nenolaida no ķēniņa. — "Eposs par Gilgamešu" joprojām tiek drukāts.

Ķēniņš sastinga un aizdomājies piešķieba galvu. — Laikam gan. — Nosmīnējis viņš noslaucīja rokas gar bikšu starām, tā ka tur palika sarkanas strīpas. — Vienreiz izlasīju. Nepatika. Tikai druska patiesības, un viss labākais izlaists.

Fleimels aizgrūda šķūņa durvis ciet, lai saule netiek iekšā. — Tu taču varētu par sevi uzrakstīt pats, — viņš ieteica. — Iztāstīt visu — savu stāstu.

Ķēniņš iesmējās tik dimdoši, ka dūjas no spārēm sabijušās izspurdza gaisā. — Un kurš tad man, alķīmiķi, ticētu, ko? Ja es uz­rakstītu pusi visa, kas man zināms, tūdaļ tiktu palātā… — Balss aiztrūka, un acis aizmiglojās.

Nikolass steigšus paspēra soli uz priekšu un zemu, godbijīgi paklanījās — kā vecos laikos. Viņš apzinājās, ka vajag pārņemt vadību, iekams Gilgamešs atceras visu, ko atcerēties nevajadzētu.

—   Majestāte, vai turēsiet vārdu un apmādsiet dvīņus Ūdens ma­ģijā?

Joprojām nenovērsdams skatu no Fleimela, ķēniņš gausi pa­māja. — Tā darīšu.