Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

— Es apziņošu pārējos. — Stjuarte devās tālāk, lai aprūpētu pārējos trīs biznesa klases pasažierus. Salonu piestrāvoja garda nule uzlietas kafijas un svaigi ceptas maizes smarža, un itālis, aiz­vēris acis, lūkoja atcerēties, kā garšo īsts ēdiens — svaiga ēdmaņa. Viena no nemirstības blaknēm bija ēstgribas trūkums. Nemirstīga­jiem, protams, ēst vajadzēja, bet tikai tāpēc, lai nezaudētu enerģiju. Taču pa lielākai daļai ēdiens šķita bezgaršīgs, ja vien nebija stipri sapiparots vai izteikti sasaldināts. Prātā iešāvās Fleimels: vai viņam, kas nemirstīgs bija kļuvis pats no sevis, nevis pateicoties kādam Vecajam, bija tāpat?

Un, iedomājies Nikolasu, viņš neviļus atminējās Pereneli.

Dī Vecajo bija grūti pārprast: — Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, nedomā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķī­miķis.

Makjavelli bija līdz izcilībai iepraties gan runas, gan ķermeņa valodā. Viņš nekļūdīgi atpazina melus — par to liecināja acis, sa­kustējušās rokas, raustīgi pirksti un nemierīgas kājas. Un, pat ja kas tāds palika skatam slēpts, gadu simti, pavadīti kopā ar impera­toriem, karaļiem, prinčiem, politiķiem un zagļiem, bija mācījuši, ka patiesība nereti meklējama nevis vārdos, kas izteikti, bet visā, kas nepateikts.

Dī Vecajie tika brīdinājuši, ka Burve ir neizmērojami bīstamāka par alķīmiķi. Bet — tieši kādā ziņā…? Lai gan skaidrs bija viens — Dī Vecajie no viņas bīstas. Un, diez, kāpēc? Nemirstīgā no cilvēku sugas — jā, spēcīga un bīstama, bet kāpēc Vecajie trīc un dreb?

Piešķiebis galvu, Makjavelli pavērās laukā pa ovālo ilumina­toru. Boings, izniris virs mākoņiem, cēlās augšup, pretim žilbīgi zilam debesjumam, un mags atļāvās domās aizklīst gadu simteņos, kad kalpoja valdniekiem, ar tiem manipulēdams. Pretstatā Dī, kas iemantoja slavu kā karalienes Elizabetes privāts un sabiedrībā plaši pazīstams padomnieks, Makjavelli allaž darbojās aizkulisēs, nāca klajā ar mājieniem, ierosinājumiem, ļaudams citiem grez­noties lauru vainagos, kad cerētais izdevās. Labāk — drošāk — bija kavēties ēnā. Sena un viņam pašam ļoti mīļa ķeltu paruna vēstīja, ka labāk dzīvot likumam nostāk no acīm. Allaž bija šķitis, ka arī Perenele spriež līdzīgi — labprāt paliek ēnā, lai visi lauri tiek vīram. Nikolasu Fleimelu Eiropā zināja kurš katrs. Par Pereneli reti kurš bija dzirdējis. Itālis neviļus pamāja — viņa bija spēks, kas vīru bal­stīja.

Par Fleimeliem ziņas bija vāktas gadsimtiem ilgi. Senākās — uz brīnišķi iluminēta pergamenta, tad nāca biezs, ar roku velts, rakstāmspalvas saskrīpāts papīrs, vēl pēc tam — papīrs ar fotouz­ņēmumiem sēpijas toņos. Svaigākie bija ciparu formātā, ar augstas kvalitātes fotogrāfijām un video. Senākās liecības par alķīmiķi un viņa sievu saglabājis, itālis tās tomēr bija noskenējis un iekļāvis šifrētajā datubāzē. Dati par Nikolasu gan bija gaužām skopi, un par Burvi vispār nebija gandrīz nekā. Tik daudz kas tinās neziņas miglā! Kādā četrpadsmitā gadsimta franču ziņojumā pat bija atro­dama norāde, ka ar Nikolasu salaulājusies atraitne! Un, kad alķīmi­ķis miris, viņš visu savu iedzīvi atstājis Pereneles krustdēlam, vārdā Perjē. Makjavelli sprieda — lai gan nekādi nespēja pierā­dīt —, ka Perjē varētu būt Pereneles dēls no pirmās laulības. Perjē saņēma mantojumā visus alķīmiķa papīrus un mantas… un pa­zuda kā nebijis. Pēc vairākiem gadsimtiem Parīzē uzradās divi cil­vēki, kas uzdevās par Perjē pēctečiem, un kardināls Rišeljē tos tū­daļ iesvieda aiz restēm, tomēr abus bija spiests atbrīvot, kolīdz noskaidrojās, ka par slaveno senci viņi nezina it neko un nespēj uzrādīt arī nevienu Perjē piederējušu grāmatu vai sacerējumu.

Perenele bija īsts noslēpums.

Sazin cik naudas bija izšķiests spiegiem, bibliotekāriem, vēs­turniekiem un pētniekiem, lai tie par mīklaino kundzi izdibina ko vairāk, bet ar visu to atklājās tikai pārsteidzoši niecīga drusciņa. Un, kad abi aci pret aci cīnījās Sicīlijā 1669. gadā, izrādījās, ka viņai ir neparasta — teju stihiska vara. Likdams lietā simt gados krātās zināšanas, Makjavelli toreiz Perenelei spēra pretim no visām pa­saules malām savāktas maģijas un alķīmijas formulas. Un Burve atbildēja ar zavestībām, kam, šķiet, nebija ne gala, ne malas. Pret vakaru viņa spēki izsīka, aura dzistin dzisa, taču Perenele jopro­jām bija svaiga kā gurķītis. Nebūtu Etna izvirdusi un kauju pār­traukusi, Burve noteikti būtu viņu piebeigusi vai aizsvilinājusi auru, tā ka no viņa pāri paliktu labi ja pelnu čupiņa. Tikai pēcāk nāca atskārta, ka vulkāns droši vien izvirdis tieši tāpēc, ka viņi abi tā ārdījušies, krustu šķērsu šķildami enerģijas kūļus.