Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

No Lielbritānijas varēja aizbraukt ar viltotu pasi, noslēpties kādā klusā, nomaļā vietiņā un līdz mūža galam dzīvot vienās bai­lēs, kaut neuzšķiltos aura, kas tūdaļ atklātu, kur viņš atrodams, nemitīgi bažīties, vai kāds nestāv aiz muguras, vienā laidā gaidīt, ka tūliņ klāt būs kāds no saimniekiem, lai uzliktu rokas… Kolīdz tās pieskarsies kailai miesai, nemirstības burvestība būs lauzta, viņš acumirklī novecos un mirs. Bet varbūt notiks, kā solīts: viņš atkal tiks padarīts mirstīgs, novecos par piecsimt gadiem, un pašā pēdējā mirklī atkal iemantos nemirstību… Dī notrīsēja. Tas nozī­mēja — būt dzīvam mironim.

Iznācis no dušas, viņš ar plaukstu pārbrauca aizsvīdušajam spogulim un ieskatījās atspulgā. Tiešām jaunas rievas pierē un ap acīm? Vai tikai iedomas? Gadsimtiem ilgi bija skriets riņķī ap­kārt — bēgts no briesmām, joņots pakaļ alķīmiķim un citiem tā­diem pašiem. Dī bija slapstījies un slēpies, trīcējis bailēs no saviem Vecajiem kungiem, bez ierunām darījis visu, kas likts. Svīduma lā­ses noritēja lejup pa spoguli — kā asaras. Bet mags jau sen vairs nelēja asaras; pēdējoreiz bija raudājis 1597. gadā, kad nomira dē­liņš — Nikolass.

Vairs nekādas apkārtskraidīšanas.

Maģijas un zintniecības studijas magam bija mācījušas, ka pa­saule ir neizsmeļamu iespēju pilna, savukārt gadi, kas aizvadīti, kopā ar Fleimelu apgūstot alķīmiju, nesa atskārtu, ka viss — pat matērija — ir mainīgs un pārveidojams. Visu iespējams pakļaut sa­vai gribai. Garo mūžu viņš bija nodzīvojis, lai pasauli mainītu uz labu — lai atdotu to atpakaļ tumšajiem Vecajiem. Pirmajā mirklī tāds uzdevums šķita nepaveicams, it kā ne mazāko izredžu, bet, gad­simtiem ritot, uzvara jau bija teju rokā, Vecie jau bija gandrīz gatavi atgriezties zemes virsū.

Paša stāvoklis gan acumirklī bija bezcerīgs un bīstams, tomēr labojams. Viņa dzīvības garantija bija pavisam vienkārša — jāat­rod Fleimels.

Dī steigšus apģērbās, izbaudīdams tīru drānu pieskārienu mie­sai, un sabrūvēja krūzi tējas, tad aizgāja līdz logam — pavērties uz savu pilsētu. Tur nostājies un noskatījies ielu labirintā, viņš at­skārta, cik uzdevums ir smags: nebija ne jausmas, kurp alķīmiķis aizvedis bērnus.

Aģentu Londonā gan netrūka — ne cilvēku, ne necilvēku. Ie­lās siroja Nākamā paaudze un nemirstīgie algotņi. Visi bija saņēmuši svaigākos alķīmiķa un bērnu aprakstus, klāt likt var arī Palamēdu un bardu. Izsludināto atlīdzību der dubultot — nē, trīskāršot. Āt­rāk vai vēlāk kāds viņus pamanīs.

Bet laika nebija nemaz.

Krūšu kabatā iezumējās mobilais tālrunis, tūliņ nospēlēdams X failu melodijas ievadtaktis. Mags saviebās — pēkšņi tas nemaz vairs nešķita asprātīgi. Nolicis tējas krūzi, viņš izmakarēja no ka­batas tālruni un cieši sažņaudza saujā, pirms ieskatījās ekrānā. Jā, neiedomājami garais un mūžam mainīgais numurs. Tīri brī­nums, kāpēc zvans nāk ar tādu novēlošanos; varbūt gribējuši, lai viņš pagūst sarūpēt gatavu ziņojumu. Pirksts apstājās virs taustiņa ar zaļo klausulīti, bet, kolīdz tas tiktu nospiests, Vecajie zinātu, kur Dī meklējams. Un tad diez vai pietiktu laika izmalkot tēju līdz galam.

Doktors Džons Dī neatbildējis iebāza tālruni atpakaļ kabatā un pielika pie lūpām tējas krūzi.

Tad, pēc brīža, viņš atkal izrāva tālruni no kabatas un uzbak­stīja numuru, ko zināja no galvas. Atbilde nāca tūliņ, pēc pirmā signāla. — Gribu tev ko lūgt.

Nikolo Makjavelli izsprāga no krēsla kā korķis. — Favore? — viņš atsaucās, neapzināti pārgājis uz itāļu mēli.

—  Kādu pakalpojumu, — Dī turpināja tajā pašā valodā. — No­teikti būsi dzirdējis, ka esmu iekūlies nelielās nepatikšanās.

—  Skatos ziņas — tas ugunsgrēks Londonā, — Makjavelli pie­sardzīgi bilda, skaidri apzinādamies, ka ik vārds var būt ierakstīts.

—  Spriedu, ka tev ar to kāds sakars.

—  Fleimels un pārējie aizmuka ar automašīnu, — Dī turpināja.

—  Man viņi jāaiztur.

—  Tad tu tomēr dzīsies viņiem pakaļ? — Makjavelli noprasīja.

—  Līdz kapa malai, — mags apstiprināja. — Tā gan var izrādī­ties daudz tuvāk, nekā man gribētos, — viņš piebilda. — Bet esmu zvērējis saimniekiem pildīt savu pienākumu. Tu taču saproti, kas ir pienākums, Makjavelli, vai ne?

Itālis pamāja. — Saprotu. — Viņš atsēdās krēslā. — Ko tev no manis vajag? — Viņš pašķielēja uz pulksteni. Parīzē 5.45 no rīta. — Lai tu zini — pēc pāris stundām lidoju uz Sanfrancisko.

—   Man vajag, lai piezvani. Tas arī viss.

Makjavelli apklusa, neko īsti negribēdams solīt. Saruna tiešām varēja izrādīties ļoti bīstama. Viņa paša un Dī saimnieki nebija gluži uz vienu roku, tomēr abi tiecās panākt vienu un to pašu — lai zemes virsū atgriežas tumšie Vecajie. Un Makjavelli apzinājās, ka visvisādi jācenšas pierādīt sevi kā palīgu1 un atbalstītāju. Kolīdz tumšie Vecajie būs atpakaļ, sāksies īstā cīņa par varu šajā pasaulē. Dabiski, viņš cerēja, ka uzvaru svinēs paša saimnieks ar saviem piekritējiem; bet ja nu sekmējas Dī saimniekiem? Tad Dī varētu noderēt kā sabiedrotais. Nosmīnējis Makjavelli saberzēja rokas — tādus plānus pēdējoreiz bija iznācis vērpt vecajos, labajos Bordžu laikos.