Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Džošam uz mēles jau bija nākamais jautājums, bet Sofija sa­spieda viņa pirkstus, cik spēka. — Atgriezīsimies, ja vien būs tāda iespēja.

—    Grāmatas pirmajā lappusē ir vieni buramvārdi. — Atgāzis galvu, ķēniņš pievēra acis. Vārdi pār lūpām vēlās skaidros čukstienos. — Stāvēju Ābrahamam aiz muguras, skatījos pār plecu un re­dzēju, kā viņš tos pieraksta. Tie vārdi dod nemirstību. Tos man va­jag — atgādājiet!

—  Kāpēc? — Džošs izbrīnījās. — Tu taču jau esi nemirstīgs!

Atvēris acis, ķēniņš pavērās uz Sofiju, un viņa pēkšņi atskārta,

kāpēc Gilgamešs alkst pēc Grāmatas. — Ķēniņš grib, lai mēs vārdus apvēršam otrādi, — viņa klusu noteica. — Viņš grib atkal būt mirstīgs.

Gilgamešs nolieca galvu. — Gribu nodzīvot savu mūžu un mirt. Gribu atkal būt cilvēks. Gribu būt tāds kā visi.

Pretimsēdošā Sofija Ņūmena pamāja, teiktajam piekrizdama bez vārda runas.

47. NODAĻA

Vaigi sila vēlīnās pēcpusdienas saules staros, bet Perenelei pie­peši uzbruka drebuļi. — Kā to saprast — Nikolass un bērni ir vieni paši? — viņa satraukta noprasīja, cieši veroties ar duļķainu ūdeni pildītā metāla šķīvī. Šķidruma virsmai pāri audās Burves baltās auras šķieznas.

No ūdens pretim tuvplānā vērās divas milzīgas, ieplestas acis zāles zaļumā. — Pašķīrāmies. — Lai gan tik tikko saklausāma, Skatahas balss skanēja nožēlas pilna. — Man gadījās neatliekamas da­rīšanas, — viņa nokaunējusies atzina, nu jau ar izteiktāku ķeltu akcentu.

Burve sēdēja, muguru atspiedusi pret Alkatrazas bākas silto sānu, un skatījās šķīvī. Dziļi uzelpojusi, viņa pacēla acis — uz pil­sētu, kas vīdēja līča otrā krastā. Sirds sitās kā negudra — Nikolass ar bērniem kaut kur klīda vieni un neaizsargāti. Pirmīt, sarunājo­ties ar Nikolasu, viņa pašsaprotami iedomājās, ka Skataha ir kaut kur līdzās, kaut kur ir, bet tad uzkūlās Šekspīrs un uzradās vetalas. Viņa vēlreiz ieskatījās šķīvī. Skataha nupat bija atkāpusies nostāk no atspulgojošās virsmas, un nu Perenele redzēja viņas seju. Pierē vīdēja garas, it kā nagu cirstas švīkas, un uz viena vaiga greznojās zilums. — Neatliekamas darīšanas? Esi sveika un ve­sela? — viņa noprasīja. Nebija viegli noprast, ko Ēna domā, pie­saukdama "darīšanas".

Mežonīgā, necilvēciskā smaidā atiezās Ēnas vampīra ilkņi. — Galā tieku.

Perenele apzinājās, ka vajag saglabāt mieru un fokusēt auru. Zīlēšanai un saziņai ar Skatahu spēka vajadzēja tik daudz, ka citas maņas plaka un slāpa, bet visapkārt jau ņirbēja Alkatrazas spoki.

Pa vienam vien dzisa auras krāsainie aizsargslāņi, kas nozīmēja, ka rēgi tūdaļ sablīvēsies riņķī apkārt, mākdamies virsū, un saruna ar Jaunavu Kareivi pārtrūks. — Skataha! — viņa rāmi noskaldīja, veroties ūdens virsmā, — kur ir Nikolass ar dvīņiem?

Ūdenī ievizējās koši rudu matu kodaļa. — Londonā.

—  To es zinu. Nesen ar viņiem sazinājos. — Taču Kareives at­bilde bija nākusi ar vilcināšanos. — Bet…

—  Jā, man šķiet, ka viņi vēl ir Londonā.

—   Šķiet! — Ierāvusi gaisu krūtis, Burve apvaldīja dusmu uz­plūdus. Šķīvi pāršalca baltas gaismas vērpetes, attēls savirmojās un sašķēlās. Vajadzēja nogaidīt, iekams bilde no jauna noskaidro­jās. — Kas ir? Stāsti laukā visu, ko zini!

—  Šonakt pilsētā šis tas noticis, ziņu kanāli vēsta…

—  Šonakt? — Perenele apjukusi izsaucās. — Cikos? Kad — šo­dien?

—  Parīzē tagad ir otrdiena. Drusku pāri diviem naktī.

Aplēsusi galvā laika starpību, Perenele atskārta, ka Ameri­kas rietumkrastā joprojām ir pirmdiena, ap pieciem pēcpusdienā. — Kas tāds noticis? — viņa prašņāja.

—  SkyNews vēsta par negaisu un spēcīgu lietusgāzi vienā kon­krētā Londonas apvidū. Eiroziņas un France24 stāsta, ka tur, kādā autolūžņu novietnē, izcēlies apjomīgs ugunsgrēks — arī Londonas ziemeļos.

—  Varētu būt nesakarā, — Perenele noteica, tomēr instinktīvi nojauta, ka tas saistīts ar Nikolasu un dvīņiem.

Atlantijas okeāna otrā krastā Skataha nogrozīja galvu. — Uguns­nelaimes vietā vesels klājiens krama uzgaļu, bronzas šķēpu, arbaletu šautru. Viens reportieris kameras priekšā demonstrēja veselu riekšavu bultu uzgaļu. No skata — nule kalti. Dažs vietējais vēstur­nieks saka — akmens laikmets, bet bronzas šķēpi pieskaitāmi ro­miešiem un arbaletu šautras — viduslaikiem. Visi esot īsti.

—  Viņi kāvušies, — Perenele izspēra. — Kas tad tur bija?

—   Nemāku teikt, bet vai tad nezini, kas tajā pilsētā mitinās?

Perenele zināja gan. Pateicoties enerģijas joslām un Ēnu val­stībām, Britu salās bija saviesušies sazin kādi mošķi. Pa lielākai daļai — tumšo Vecajo kalpi.

—  Bojāgājušie uzieti tai lūžņu novietnē? — viņa drūmi vaicāja.

Ja Nikolasam vai dvīņiem būs kaut matiņš nokritis no galvas, viņa bija gatava nograut visu Londonu, lai tiktu klāt Dī. Gan mednieks apjēgs, kā tas ir — būt par medījumu. Un krājumā vēl bija sešsimt gados krātas burvestības.

—   Lūžņu novietnē no līķiem ne miņas. Izskatās, ka aizdedzi­nāts ar naftu pildīts aizsarggrāvis, un visapkārt viss klāts ar biezu pelnu kārtu.

—   Pelni? — Perenele sarauca pieri. — Kas tie par pelniem, kā tu domā?

—  Viens otrs nobeigts pārvēršas pīšļos, — Skatija novilka.