Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Vai vari tikt līdz Londonai? — Burve jautāja.

Sīkā sejiņa acu priekšā izplūda — Žanna zemeslodes otrā pusē noliedzoši papurināja galvu. — Nav iespējams. Makjavelli kontrolē visu Parīzi, noslēdzis pilsētu — it kā valsts drošības apsvērumu dēļ. Robežas ciet. Drošībnieki izlikti lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās, un varu derēt, ka viņiem izdalīti mūsu apraksti — Skatijas bilde noteikti. Policisti ir visur, aptur cilvēkus uz ielām, prasa per­sonu apliecinošus dokumentus, un deviņos vakarā faktiski sākas komandanta stunda. Visur izkarināta miglas bilde — policijas dro­šības kamera mūs ar Nikolasu, dvīņiem un Skatiju nofilmējusi pie Parīzes 1 )ievmātes.

Perenele nogrozīja galvu. — Labāk neprasīšu, kas jums bija darāms pie katedrāles.

—  Kāvāmies ar gargujām, — Zanna bezrūpīgi attrauca.

—  Tiešām nevajadzēja prasīt. Es raizējos par Nikolasu un bēr­niem. Zinu, cik slikti viņš orientējas, — ka tik nav jau apmaldīju­šies. Un Dī arī visur izlicis spiegus, — Perenele nosūkstījās. — Pil­nīgi skaidrs — tūliņ zināja, ka viņi klāt.

—   Ai, nekreņķējies, Francis jau sarunāja Palamēdu, lai viņus pieskata. Viņš pasargās. Viņš ir lādzīgs, — Zanna mierināja.

Perenele piekrītoši pamāja. — Bet Ēna tomēr labāka.

—  Pati labākā, — Zanna izsaucās. — Kur tu pati esi?

—    Slazdā — Alkatrazā. Un man iet slikti, — Perenele pa­vēstīja.

Žannas sejai līdzās iespraucās Skatijas vaigs. — Kas ir?

—   Cietuma kamerās čum un mudž briesmoņi, jūrā plunčājas nereīdas. Nērejs sargā ūdeņus, pa gaiteņiem klimst sfinksa. Nu tā.

Žannas d'Arkas smaids uzšķīlās žilbinoši spožs. — Paklau, ja tev neiet labi, mums jāiet tev palīgā!

—  Bīstos, ka tas nav iespējams, — Perenele teica.

—   Bet, kundzīt, vai tad jūs pati man sensenos laikos neiemācī­jāt, ka tāda vārda — neiespējami — nemaz nav?

Perenele nosmaidīja. — Tā es teicu gan. Skatij, vai Sanfran­cisko nepazīsti kādu, kas varētu man palīdzēt? Man jātiek projām no salas. Man jātiek pie Nikolasa.

—  Tāda, uz ko var paļauties, tur nav. Varbūt kāds no maniem mācekļiem…

—   Nē, — Perenele noskaldīja. — Cilvēkus es briesmām nepa­kļaušu. Man prātā bija kāds no Vecajiem, kas mūsējie, vai no Nāka­mās paaudzes.

Skatija labu brīdi domāja, tad lēnām nogrozīja galvu. — Nav tāda, kam var uzticēties, — viņa atkārtoja. Atskatījusies Ēna ieklau­sījās sarunā aiz muguras, tad atkal pavērās pretim Perenelei, atplaukusi mežonīgā, līksmā smaidā. — Mums ir plāns. Vispār — Francim tāds ir. Vai vari vēl kādu brīdi paciesties? Mēs jau nākam.

—  Mēs? Kas — mēs? — Perenele nesaprata.

—  Mēs ar Žannu. Laižamies uz Alkatrazu.

—    Kā tad jūs tiksit šurp, ja netiekat pat līdz Londonai? — Perenele izsaucās, bet ūdens savirmojās un saviļņojās, un pēkšņi visapkārt sabiezēja Alkatrazas rēgu miriādes, visi klaigāja un brēkāja, mācās virsū. Sakari bija pušu.

48. NODAĻA

Doktors Džons DI stāvēja pie milzīga loga — Enoch Enterprises Londonas biroja augstceltnes augšstāvā. No lielas krūzes strēb­dams kūpošu zāļu tēju, viņš vēroja rītausmu iegaismojamies ap­vāršņa austrumpusē.

Svaigi nomazgājies, atpakaļ atsukātiem matiem, ieģērbies pēc pasūtinājuma šūtā uzvalkā, viņš vairs nemaz nelīdzinājās dubļai­najam vazaņķim, kas pirms nepilnas stundas bija pieklumzājis pie auto stāvlaukuma apsarga būdas. Mags ļoti uzmanījās, lai neno­nāktu apsardzes kameru darbības rādiusā, un apsargu atlika hip­notizēt, lai piepeši neatvairāmas izliktos krustvārdu mīklas meln­baltās rūtiņas. No tām vīrs nebūtu spējis novērsties pat gribēdams. Kātodams tukšajam stāvlaukumam gar malu, Dī aizkļuva līdz privātajam liftam un, uzbakstījis personisko drošības kodu — 13071527 —, brauca augšā uz jumta stāvu.

Dī Enoch Enterprises birojs aizņēma veselu stāvu Lielbritānijas augstākajā celtnē — Kenerivorfas tornī, kas slējās pašā Londonas finanšu centra sirdī. Līdzīgi biroji viņam bija arī citviet pasaulē, un visos, lai cik reti apmeklētos, bija iekārtoti arī grezni privātie apar­tamenti. Ik birojā bija liels seifs, atverams tikai ar paša Dī plaukstas nospiedumu un tīklenes attēlu. Tur stāvēja drēbes, skaidra nauda dažādu valstu valūtā, kredītkartes un vesela kaudze pasu ar vairāk nekā desmit vārdiem. Senāk ne reizi vien bija gadījies palikt bez drēbēm un naudas, un Dī bija nozvērējies, ka tas vairs neatkār­tosies.

Tikai nostājies zem svilinoši karstās dušas, kas aizskaloja no­tekā dubļus un kvēpus, viņš sāka apsvērt savas izredzes. Vajadzēja atzīt, ka tās bija gaužām niecīgas.

Varēja dabūt rokā alķīmiķi, viņu nomaitāt, atgūt trūkstošās lappuses un sagūstīt dvīņus.

Vai — bēgt.