Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Toskait — nemirstīgie cilvēki, — Perenele atsaucās.

—  Es neticu, ka Nikolass ir beigts, — Skatija izgrūda.

—   Es arī ne, — izdvesa Burve. Ja ar Nikolasu kas tāds būtu noticis, viņa zinātu. Justu.

—  Vai vari ar viņu sazināties? — Skatija ieprasījās.

—  Varu mēģināt, bet… ja viņš ir tekulis un bēgulis…

—   Mani taču tu sadabūji rokā. — Kareive nosmaidīja. — Lai gan iztrūcināji ne pa jokam. — Skatija bija stāvējusi pie vannasistabas spoguļa, skrambām virsū ziežot antiseptiķi, tad stikls aizmiglojās, un acu priekšā uznira Perenele Fleimela. Skatija teju izbak­stīja sev aci.

Perenele bija ieņēmusi galvā, ka zīlēšanai var izmantot tā pir­mīt pieķertā nemirstīgā cilvēka anasazu kausu. Nosēdusies salas siltākajā vietā, kur saules staros sila bākas baltās plātnes, viņa ielēja šķīvī ūdeni, atsēdās un ļāvās pēcpusdienas saulei, kas uzlā­dēja auru. Tad Burve palūdza, lai de Aijala tur Alkatrazas spokus pa gabalu, kamēr viņa tur sēž savā vaļā. Tāpat teica, lai de Aijala nāk pabrīdināt, kad tuvojas Vārnu dieviete. Tai Perenele ne sevišķi uzticējās.

Ar Ēnu sazināties bija brīnum viegli. Skatahu viņa pazina kopš senseniem laikiem. It viegli bija acu priekšā uzburt visu, kas ar viņu saistījās: koši rudos matus, spoži zaļās acis, apaļeniskās sejas aprises un vasarraibumu sēju ap taisno degunu. Nagi — allaž ro­baini un apkodīti. No skata — septiņpadsmitgadniece, lai gan īste­nībā viņai bija vairāk nekā divtūkstoš piecsimt gadu un prasmī­gāku kaujas mākslu meistari pasaulē nevarētu atrast ne ar uguni. Viņa bija skolojusi gandrīz visus dižākos karavīrus un leģendāros herojus, tap.it no nāves briesmām ne vienu reizi vien izpestījusi I leimelus. Tie abi nebija palikuši pateicību parādā. Ar visu to, ka I na bija vairāk nekā astoņsimt gadu vecāka, Perenele viņu uzlū­koja ja ne gluži par meitu, tad — pavisam noteikti — par krust­meitu. — Skatij, stāsti visu laukā! — Perenele pieprasīja.

Nikolass ar bērniem ticis līdz Londonai. Lai aizgādātu dvī­ņus pie Gilgameša.

Perenele pamāja. — To es zinu. Nikolass teica. Arī to, ka abi dvīņi esot atmodināti.

—   Jā, abi divi, — Skatija apstiprināja. — Meitene apguvusi divu stihiju maģijas, puika — nevienu. Bet viņam ir Klarents!

—    Klarents, — Perenele nomurmināja. Bija redzēts, kā vīrs mūzšeno asmeni iegrūž Montmorensijas ielas mājas loga aplodā. Nez cik reižu bija kārojies to iznīcināt — vīrs iebilda. Teica — zo­bens esot senāks par aizmūžiem, viņiem neesot tiesību to pazudi­nāt, tāpat nekas tāds droši vien nemaz neesot iespējams.

—  Un kur tad esi tu pati? — Perenele apvaicājās.

—   Parīzē. — Skatijas seja attēlā izplūda. — Garš stāsts. Pa da­ļai — visai garlaicīgs. Jo sevišķi tai vietā, kad mani Sēnā ievilka Dagans…

—  Sēnā? — Nikolass par to netika bildis ne vārda.

Skatija apstiprinoši pamāja. — Tā bija — kolīdz tiku vaļā no Nidhjega, kas ārdījās pa Parīzes ielām.

Perenele blenza vaļā muti. Pēc laba laika viņa ierunājās: — Un kur tad tikmēr bija Nikolass ar dvīņiem?

—   Tieši viņi jau Nidhjegam sadzina pēdas un mani izglāba.

Burve pārsteigumā iepleta acis. — Pēc mana Nikolasa galīgi

neizklausās.

—   Manuprāt, tur lielāki nopelni dvīņiem, — Skataha atteica. — Sevišķi tas puika, Džošs… Izglāba man dzīvību. Man šķiet, viņš pūķi nokāva.

—  Un tad tu iekriti upē, — Perenele zināja sacīt.

—   Mani ievilka, — Skataha tūliņ pārlaboja. — Dagans iznira kā krokodils un sakampa mani ciet.

—   Vai tad reiz jau Kapri salā nesakāvi viņu līdz ar upesdievu baru?

Atkal nozibēja Skatijas asie vampīra zobi. — Jā, tā tik bija die­niņa! — Tad smaids apdzisa. — Bet lai kā, beigu beigās izrādījās, ka viņš strādā pie Makjavelli — Parīzē.

—  Dzirdēts, ka itālis ir Parīzē. — Perenele pamāja.

—   Slepenpolicijas priekšnieks vai kaut kas uz to pusi. Biju jau pa pusei bez samaņas, kad Dagans parāva mani zem ūdens. Bet Sēna bija tik salta, ka tūliņ atģidos. Cīnījāmies stundām ilgi, tikmēr straume nesa mūs arvien lejāk. Ir jau gadījies kauties arī niknāk, bet Dagans jutās kā zivs ūdenī, un ūdens sitienam atņem spēku.

—  Redzu, ka viņš tomēr tevi saskrāpējis.

—   Netīšām. — Skatija atmeta ar roku. — Lejtecē, pie Ledānas, viņš pazuda, atpakaļ līdz pilsētai kūlos divas dienas.

—  Tagad esi drošībā?

—     Pie Zannas. — Ēna pasmaidīja. — Un Senžermēna. — Smaids pletās vēl platāks. — Tie abi apprecējušies!

Parāvusi galvu sāņus, viņa ļāva ūdens spogulī ielīgot otrai sejai — sīkai, zēnišķai, ar milzīgām, pelēkām acīm. — Fleimela madāma!

—   Zanna! — Perenele atplauka smaidā. Ja Skatiju viņa uzska­tīja par krustmeitu, Zanna noteikti bija meitas vietā. — Beidzot jūs ar Franci apprecējušies?

—  Jā, gadsimtiem ilgi tiekamies. Nu jau bija laiks.

—   Bija gan. Prieks tevi redzēt, Zanna, — Perenele turpināja. — Kaut nebūtu tāda nereize…

—  Tā ir, — Zanna d' Arka piebalsoja. — Laiki tiešām traki. Se­višķi Nikolasam un bērniem.

—  Vai viņi ir īstie, leģendas dvīņi? — Perenele apvaicājās, ziņ­kāri gaidīdama draudzenes atbildi.

—   Par to man nav nekādu šaubu, — Zanna d'Arka nekavējo­ties atsaucās. — Meitenei aura ir stiprāka un tīrāka par manējo.