Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Pat ja izvēlēsies īstos vārtus, bez spēcīgas auras tos neiedarbināsi.

—   Un Gilgamešam auras nav, — Makjavelli pusbalsī novilka.

—   Alķīmiķim vajadzēs visu darīt pašam. Bet tas būtu neprāts — viņa stāvoklī, kad spēki cauri, tāda piepūle auru aizsvilinātu un viņš sadegtu pāris sekundēs.

—   Varbūt ar to pietiks, lai vārtus atvērtu un izgrūstu dvīņus tiem cauri, — minēja Vecais.

Makjavelli pavērās uz ekrānu, kur melnais taksometrs joņoja pa A4 maģistrāli, atstarodams ielas lampu bāldzelteno gaismu.

—  Vai Nikolass upurētos dvīņu labā? — viņš balsī aizdomājās.

—  Vai viņš tic — tiešām tic —, ka tie ir īstie dvīņi?

—  Jā. DI arī tam tic, un es tāpat.

—  Tad nav šaubu, ka viņš ziedosies, lai tos abus glābtu.

—   Ir vēl viena iespēja, — Makjavelli sacīja. — Vai vārtus kopī­giem spēkiem nevarētu atvērt dvīņi? Mēs zinām, ka auras viņiem ir stipras.

Viņā galā labu brīdi valdīja klusums. Itālis saklausīja spokainu dziedāšanu, it kā kaut kur tālu darbotos radioaparāts. Bet tā bija

spartiešu kaujas balāde. — Solsberijas i'ārti ved uz Amerikas rietam krastu, josla virszemē iziet ziemeļos no Sanfrancisko.

—  To es būtu varējis pateikt, — Makjavelli atsaucās.

—  Attiecīgi koriģēsim savus plānus, — Vecais pavēstīja.

—  Jā, bet tieši ko tas nozīmē…? — Makjavelli iesāka, taču tāl runis apklusa.

46. NODAĻ a

Džoša labā roka pašāvās uz priekšu, pirksti apvijās ap Gilgameša delmu. To saspiedis un reizē pagriezis, viņš panāca, ka nazis izkrīt bomzim no rokas, — tas stāvus iedūrās gumijas paklājiņā. Sofija aši pieliecās un pievāca nazi.

—  Ei! — nokliedzās Palamēds, padzirdējis kņadu. — Kas jums tur ir?

—   Nekas, — Fleimels mudīgi atsaucās, apsteigdams Džošu un Sofiju. — Viss nokārtots.

Gilgamešs atkrita sēdeklī, auklēdams saspiesto roku un nikni glūnēdams uz alķīmiķi. Zibošām acīm viņš pašķielēja uz nazi Sofi­jai rokā. — Atdod.

Sofija to laida gar ausīm un pasniedza nazi brālim, tas — Nikolasam. Meiteni kratīja drebuļi — no visa, kas tikko pārdzīvots, un vēl… no bailēm. Tāds Džošs vēl nebija redzēts. Pat ar visām pa­šas atmodinātajām maņām brīdi, kad Gilgamešam rokā uzradās na­zis, viņa tikko piefiksēja, bet Džošs jau rīkojās, ķēniņu viens un divi atbruņodams bez vārda runas, pat nepietrūcies kājās. Pierā­vusi ceļgalus pie zoda, viņa cieši apķēra kājas. — Izstāstīsi, kas par lietu? — viņa klusu ievaicājās.

—   Uzreiz neatminējos, — drūmi atsaucās Gilgamešs, ar skatu urbdamies Fleimelā. — Bet nopratu, ka ar tevi kaut kas nav lāgā, ka esam tikušies. — Viņš sarauca degunu. — To smaku man vaja­dzēja atminēties. — Ķēniņš nosprauslājās. — Joprojām piparmēt­ras? Vai esi piemeklējis kaut ko piedienīgāku?

Dvīņi instinktīvi ierāva gaisu nāsīs, bet neko tādu nesaoda.

—  Joprojām piparmētras, — alķīmiķis savaldīgi atsaucās.

—  Noprotu, ka esat pazīstami, — ieteicās Džošs.

—  Šad un tad esam tikušies, — Nikolass apstiprināja un pavē­rās uz ķēniņu. — Perenele liek sveicināt.

Ielu gaismu apšļākts, Gilgameša vaigs pagriezās pret dvīņiem.

—  Un zinu, ka arī ar jums esam tikušies, — viņš izgrūda.

—   Tevi mēs nekad mūžā neesam redzējuši, — Džošs bez ap­linkiem atteica.

—  Goda vārds, neesam! — piebalsoja Sofija.

Nemirstīgā sejā iegūla mulsums, tad viņš papurināja galvu.

—    Nekā nebija, melojat. Jūs esat amerikāņi. Esam tikušies. Mēs visi. — Ar pirkstu viņš pa kārtai norādīja uz visiem trim. — Jūs abi bijāt kopā ar Fleimeliem. Kad centāties mani nogalināt.

—  Tie bija citi dvīņi, — Nikolass klusu novilka. — Un mēs ne­centāmies tevi nogalināt. Centāmies tevi glābt.

—   Varbūt es nemaz negribēju, lai kāds mani glābj, — Gilgamešsīgni atcirta un nolieca galvu tik zemu, ka matu kodaļa nokrita pār acīm. Tad viņš paglūnēja uz dvīņiem. — Zelts un sudrabs, ko?

Tie abi apstiprinoši pamāja.

—  Leģendārie dvīņi?

—   Tā mums teikts. — Džošs pasmaidīja. Pašķielējis uz māsu, viņš manīja Sofiju noliecam galvu: viņa zināja, ko brālis tūliņ pra­sīs. Kolīdz Džošs ierunājās, viņa koncentrējās uz alķīmiķi, lai re­dzētu, kā tas reaģēs, bet Nikolasam sejas vietā vīdēja neizdibināma maska, ko ielu gaismas vērta ļaunigu un atbaidošu. Brālis paliecās tuvāk Gilgamešam. — Vai atceries, tieši kad tikies ar tiem ameri­kāņu dvīņiem?

—    Protams. — Ķēniņš sarauca pieri. — Pag, vēl pagājšmēnes… — Balss aiztrūka. Kad viņš atkal ierunājās, vārdi skanēja žēlīgi un bezcerīgi: — Nē. Ne pagājšmēnes. Arī ne pērn. Arī ne pē­dējos desmit gados. Tas bija… — Skatiens apmiglojās, un viņš vēr­sās pie alķīmiķa. — Kad tad tas bija?

Dvīņi pacirtās pret Fleimelu.

—   1945. gadā, — tas izgrūda.

—     Un Amerikā? — Gilgamešs nerimās. — Amerikā taču, vai ne?

—  Ņūmeksikā.

Ķēniņš sasita plaukstas. — Nu re, vismaz tiktāl pareizi. Kas notika ar tiem dvīņiem? — viņš piepeši noprasīja Fleimelam.

Alķīmiķis cieta klusu.

—   Es teiktu, ka mēs arī gribētu dzirdēt kādu atbildi, — dzedri ierunājās Sofija, acīm iezaigojoties sudrabā. — Mēs zinām, ka ir bijuši citi dvīņi.

—  Daudzi, — piebalsoja Džošs.

—   Kas ar viņiem noticis? — Sofija nerimās. Zemapziņā atbilde jau bija it kā gatava, bet vajadzēja, lai Fleimels to izsaka balsī.