Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Un kā zināja, ka Dī sadomājis nogalināt arhontu?

Izbridis cauri šaurai, piedrazotai sānieliņai, mags izgāja izmi­rušā ielā. Piespiedis roku pie sāniem, viņš cauri dubļos piemirkušajam mētelim juta silstam Ekskaliburu. Visi četri zobeni bija gau­žām līdzīgi, lai gan katrs — caurcaurēm unikāls. Kādā ziņā — par to magam īsti nebija pat nojausmas. Ekskaliburs no visiem četriem bija izpētīts vislabāk un, kaut arī ne pats stiprākais, prata ko tādu, ko pārējie zobeni nespēja. Iemucis nākamajā tukšajā sānieliņā, Džons Dī izvilka zobenu no azotes un noguldīja zemē, sev pie kā­jām. Mazais pirkstiņš iegailējās dzeltens, sēra smaka tūdaļ iejuka atkritumu smārdā, viņš piedūra zobenam pirkstu un nočukstēja: — Klarents.

Akmens zobens noraustījās, ietrīsējās un tad lēnām pagriezās, norādot uz dienvidiem. Ekskaliburs allaž rādīja, kur atrodams viņa dvīnis. Paķēris zobenu, Dī steidzās tālāk.

Varas zobenus mags vāca kopā jau gadsimtiem ilgi. Nupat pie viņa bija jau trīs, un arī Klarents — turpat rokas stiepiena attālumā. Zobenu vilinājums nebija svešs nedz Vecajiem, nedz Nākamajai pa­audzei. Klīda runas, ka savulaik Marss Atriebējs, divās saderīgās makstīs iebāztus, uz muguras nēsājis gan Ekskaliburu, gan Klarentu. Pirms tam Marss bija cilvēku varonis, pēc tam — pārvērtās briesmonī. Un, ja reiz divi zobeni spēja samaitāt Vecajo, kādas izre­dzes bija nemācītam cilvēku puikam? Ikreiz, kad puika ņēma Klarentu rokās, ikreiz, kad pieskārās rokturim, zobens viņu savažoja arvien ciešāk. Un, kamēr puika no zobena nešķirsies, Dī viņu vien­mēr zinās atrast.

45. NODAĻA

Atgāzies krēslā, Nikolo Makjavelli cieši skatījās lielākajā un smalkākajā LCD sienas monitorā. Tur ņirbēja angļu SkyNeivs satelītziņas. Divos naktī kādā rūpnieciskā rajonā bija reģistrēts apjo­mīgs ugunsgrēks. Skats — no augšas, un slīdošā lente ekrāna apakšā vēstīja, ka uguns plosoties kādā autonovietnē Londonas ziemeļos. Savulaik cietokšņus redzējis cik uziet, Makjavelli tūdaļ atpazina nocietinājumus — ar visu to, ka šie bija drīzāk būvēti no automašīnām, nevis akmens bluķiem. Kadrā skaidri melnēja aizsarggrāvis, no kura gaisā cēlās pelēkas dūmu grīstes.

Nosmīnējis Makjavelli pasniedzās pēc tālvadības pults un uzbakstīja skaļāku skaņu. Vietas vārds šķita jau dzirdēts. Citā monitorā aktivizēja šifrēto Vecajo, Nākamās paaudzes un nemirstīgo personāliju datubāzi un ievadīja meklētājā vārdu "Ziemeļlondona". Acumirklī izlēca divi vārdi: Palamēds, saracēņu bruņinieks, un Viljams Šekspīrs, bards.

Viņš izbrauca cauri abām datnēm: Šekspīrs gadiem bijis Dī māceklis, līdz piepeši sadumpojies. Nemirstīgs, lai gan nav skaidrs, kā pie nemirstības ticis, jo nav bijis sakaros ne ar vienu zināmu Vecajo. Par Palamēdu vispār nebija zināms gandrīz nekas. Augstdzimis Babilonas karavīrs, cīnījies kopā ar Arturu un bijis klāt līdz pēdējam brīdim, kad karalis nokauts. Atkal nebija skaidrs, kurš Palamēdam dāvājis nemirstību, bet Vecajo un tumšo Vecajo karos sa­racēņu bruņinieks līdz šim bija turējies nomaļus.

Ne ar vienu, ne otru nemirstīgo nebija gadījies tikties, bet par abiem bija dzirdēts jau kur tas laiks, un bardu jau sen bija gribējies sastapt vaigā. Makjavelli tika nokāvies ar minējumiem, kad un kur Šekspīrs un Palamēds sapazinušies. Datubāze vēstīja, ka pirmoreiz abi tikušies Londonā deviņpadsmitajā gadsimtā, bet Makjavelli gan domāja, ka viņi pazinušies jau ilgi pirms tam; dažas liecības ļāva spriest, ka bards septiņpadsmitā gadsimta sākumā Otello lomu rakstījis tieši Palamēdam. Šekspīrs Londonā deviņpadsmitā gadsimta vidū uzradās kā lupatlasis, lietotu apģērbu sagādnieks. Viņa labā strādāja savi sešdesmit baskājaini zeņķi, kas nakšņoja doku noliktavas bēniņos un pa dienu siroja pilsētā, vākdami atkri­tumos izmestu apģērbu un lupatas. Datubāzē bija policijas ziņo­jums — bijušas aizdomas, ka noliktavā glabājas zagtas mantas, rei­zes divas tur bijusi kratīšana. Ap to pašu laiku Londonā bijis arī saracēņu bruņinieks, kas iztiku pelnījis kā aktieris Vestendas teāt­ros. Viņš specializējies Šekspīra lugu monologu lasīšanā.

Makjavelli izpētīja miglainu fotogrāfiju — šis cilvēks esot iden­tificēts kā Viljams Šekspīrs. Bildēts ar mobilo tālruni, un attēlā, līkņājam pār automašīnas dzinēju, bija redzams gluži parasts vīrelis nospeķotā zilā kombinezonā, pie kājām — instrumentu un dzinēja detaļu klājiens. Dibenplānā — divi suņi, kam abiem iefotografētas sarkanas acis. Otrs uzņēmums bija skaidrāks. Tur milzīgs, tumš­ādains vīrs stāvēja, atspiedies pret spoža Londonas taksometra sā­niem, un no baltas kartona glāzītes malkoja tēju. Fonā — Londo­nas Panorāmas rats.