Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Kolīdz Fleimels ar tiem citiem mašīnā bija prom, Dī tika aizjo­zis līdz aizsarggrāvim, uz vēdera nogūlies dubļos un kreiso roku iegrūdis grāvja zaņķībā tur, kur noslīka Ekskaliburs. Grāvis bija dziļāks nekā šķita, roka iegrima gandrīz līdz pašam plecam. Ķēpa bija bieza un tur, kur degusi, vēl silta, pašā degungalā plīsa smir­dīgi burbuļi, ap dūšu sametās nelabi, galva griezās. Smaka neganti koda acīs. Viņš izmisīgi meklēja un grābājās, bet neko neuztaustīja. Tālumā iekaucās sirēnas, liesmojošais aizsarggrāvis droši vien bija saredzams visā Ziemeļlondonā, un skaidrs, ka dienesti saņēmuši desmitiem satrauktu zvanu. Labās rokas pirkstus iecirtis mīkstajos dubļos, viņš atspēries liecās tālāk, ar vaigu iegrimdams zampā. Kur tas palicis? Bez zobena viņš projām iet nedomāja. Beidzot pirksti sakļāvās ap gludu akmens asmeni. Izcelt Ekskaliburu no ķēpas bija briesmīgi grūti. No virsmas tas atrāvās ar paukšķi. Pār­vēlies uz muguras, viņš piespieda zobenu pie krūtīm. Ar visu to, ka gandrīz nemaz vairs nebija spēka, Dī uzšķīla auru plaukstā un ar dzeltenas enerģijas strēli noslaucīja akmens asmeni tīru.

Pietrausies kājās, viņš aplaida skatu visapkārt. Bet nedz no Ragainā dieva, nedz Mežonīgajiem dzinējiem nebija ne miņas. Pa­mazām kā plīstoši burbuļi gaisa Šekspīra zvērudārza paliekas — čūskas, eži un tritoni pārvērtās paši savās, it kā kvēpiem iekrāsotās aprisēs. Lūžņu novietne bija izpostīta, ik uz soļa kaut kas liesmoja vai svila, no metāla barakas apakšas vēlās melni dūmi. Uguns­grēks plosījās arī pašā būdā. Kaut kur pa labi draudīgi nobrīkšķēja vraku krāvums, tad lūžņu grēda sašūpojusies gāzās gar zemi. Uz visām pusēm aizsvilpa metāla un stikla šķembas.

Dī apcirties šāvās uz ielas pusi. Kā jau sagaidāms, tur vairs ne­bija ne Bastetas, ne limuzīna, ar ko abi tika atbraukuši.

Viņš bija pamests. Vēl vairāk — atstāts pilnīgi viens.

Viņš līdz mielēm skaidri apzinājās, ka pievīlis savus tumšos Vecos saimniekus. Un tie bija tikpat skaidri likuši saprast, kāds lik­tenis viņam tādā gadījumā lemts. Basteta pavisam noteikti par iz­gāšanos jau ziņojusi. Maga lūpas sašķobījās nelāgā smīnā. Gan, necik ilgi, tā kaķagalva viņu pieminēs. Bet vēl ne, acumirklī bija citas lietas darāmas. Pasākums izgāzies, bet ne viss bija pagalam, kamēr saimnieks nav atņēmis viņam nemirstību. Un, ja saimnieks gribēs viņu atkal padarīt par cilvēku, būs vajadzīgs pieskāriens — jāuzliek abas rokas. Tātad vai nu saimniekam pašam jānāk laukā no Ēnu valstības, vai jāsūta kāds — vai kaut kas —, lai Dī sagūstītu un aizgādātu tiesas priekšā.

Bet ne jau tūliņ. Vecajiem laika izpratne bija citāda nekā cilvē­kiem; lai sarīkotu soda ekspedīciju, paies diena, varbūt divas. Un tikmēr varēja notikt sazin kas.

Pat dzīves tumšākajās nestundās doktors Džons Dī neparko neatzina savu sakāvi un beigu beigās allaž bija svinējis uzvaru. Ja izdotos savaņģot dvīņus un atrast trūkstošās lappuses, vaina pavi­sam noteikti būtu izpirkta.

Londona joprojām bija viņa varā. Firmas Enoch Enterprises birojs atradās Kenerivorfā. Te viņš bija mājās — īstenībā mājas bija vairākas — un te bija viss, kas nepieciešams: kalpi, vergi, sabiedro­tie un algotņi.

No sākta gala Dī necieta muļķību — jo sevišķi pats savējo. Pār­ņemts ar to, ka uzradusies Basteta, ka parādījās arhonts un Mežo­nīgie dzinēji, viņš netika spēris vajadzīgos piesardzības soļus. Iepriekš Fleimeliem izkulties bija līdzējusi veiksme, sagadīšanās vai pašu izmaņa un spēks. Dī ne reizi nevainoja pats sevi. Šoreiz bija citādi. Šoreiz pie vainas bija viņš pats. Bija novērtējis dvīņus par zemu.

Namu dēļiem aizsistos logus pārslaucīja zili baltas gaismas strēles, un mags aizspruka aiz stūra — garām aizjoņoja trīs polici­jas mašīnas.

Viņš zināja, ka meitene iepratusies vismaz divās — Gaisa un Uguns — maģijās, un, stājoties pretim arhontam, viņa pierādīja, ka ir neparasti, spējīga un drosmīga. Bet, ja meitene bija bīstama, tas puika… nu, puika — vismaz divtik. Neizdibināms. Nule atmodi­nāts, nevienas stihijas maģijā neapmācīts, viņš ar Klarentu rīkojās tā, it kā būtu piedzimis ar zobenu rokā, un kāvās neiedomājami prasmīgi. Un tas nebija iespējams.

Mags nogrozīja galvu. Viņš zināja četru Varas zobenu dziļāko noslēpumu; zināja, ko tie nodara parastam cilvēkam. Zobeni pēc dabas bija viltīgi un bīstami, gandrīz kā vampīri. Tie čukstēja par spožām uzvarām, deva mājienus par prātam neaptveramiem no­slēpumiem un solīja varu pār pasauli. Cilvēkam atlika tikai ieroci likt lietā… un tikmēr zobens laka cilvēka atmiņas, mielojās ar jū­tām un pārdzīvojumiem, līdz beidzot aprija visu auru. Šādā stā­voklī novests, cilvēks vairs nedz ēda, nedz dzēra. Spēcīgākie izdzī­voja vēl mēnesi, lielākā daļa nenovilka pat desmit dienas. Magi, līdzīgi pašam Dī, desmitiem gadu gatavojās, iekams saltajiem ak­mens ieročiem kaut pirkstu dūra klāt; vajadzēja mēnešiem gavēt un vingrināties, lai ieprastos auras pārkausēt aizsargcimdos. Un pat tad zobeni joprojām bija tik vareni, ka pakļāva ne vienu vien magu un zintnieku.

Tad kā tas puika tiek galā ar Klarentu?