Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

un apdauzītais taksometrs apstājās pie sarkanās gaismas, un tūliņ no melnā metāla žoga atrāvās kārtu kārtās satuntulējies, ar matiem un bārdu noaudzis bezpajumtnieks — steidzās klāt. Iegrūdis zilā plastmasas spainelī logu tīrāmo verķi, viņš prasmīgi, trijos ievin­grinātos vēzienos to pārvilka pār taksometra ieplaisājušo priekšlogu, tā ka no dubļiem un Mežonīgo dzinēju pīšļu kunkuļiem vairs nepalika ne miņas. Nolaidis lejāk sānloga stiklu, Palamēds veču­kam pasniedza divu mārciņu monētu. — Rādās, draudziņ, mums abiem šodien gara diena. Turies?

—   Silts, sauss, arī māga nav tukša, Palij. Ko vairāk var vēlē­ties? Taisnību sakot, neko. Varbūt tikai suni. Es gribētu suni. — Balss cēlās un krita īpatnēji dziedoša. Bomzis ar troksni ierāva gaisu nāsīs un riebumā savilka degunu. — Oho! Kaut kas smird. Vai tik nebūsi kaut kam pārbraucis pāri. Deru — pieķipis apakšā. Labāk noskrāpē nost, citādi necik daudz nenopelnīsi. — Večuks iesmējās gurguļojošus smieklus un tuvredzīgi piemiedza acis, tikai tagad pamanījis pasažierus salonā. — Opā, nemaz neredzēju. — Pieliecies Palamēdam tuvāk, viņš skaidri sadzirdamā čukstā nosēca: — Laikam visiem deguns ciet.

—   Nē, viņi lieliski zina, kas tas tāds, — Palamēds bezrūpīgi atteica. Luksoforā iedegās zaļā gaisma, viņš ieskatījās atpakaļskata spogulītī, bet aiz muguras neviena nebija, tāpēc taksometrs ar ieslēgtu dzinēju vēl brīdi palika stāvam krustojumā. — Viss, kas palicis pāri no Mežonīgajiem dzinējiem. Vismaz no tiem, kas ne­pratās laikus pabēgt nost no ceļa.

—   Ak tad Mežonīgie dzinēji, ko? — Klaidonis ar īkšķi paber­zēja sānskata spogulīti un putekļaino pirkstu piegrūda pie lūpām. No bārdas pinkām izšāvās sārts mēlesgals. — Heti ar romiešu piešprici un drusciņa maģāru. — Viņš nospļāvās. — Vai tas ragainais izdzimums joprojām iedomājas, ka ir dzinēju pavēlnieks?

—  Tā ir.

—  No sākta gala man riebies, — bomzis izgrūda. — Kā šim iet?

—  Kad pēdējoreiz redzēju, dega zilās liesmās.

Večuks pārvilka roku pār takša apskrambātajām kreisajām sāndurvīm. — Ko tādu neaizdrīvēsi. — Pasmīnējis viņš piemiedza aci. — Zinu vienu labu lūžņu novietni — tur varētu atrast pārīti labu durvju.

—   Tās lūžņu novietnes vairs nav, — Palamēds klusu atteica.

—   Tur pirms pāris stundām viesos ieradās Cernunns ar Mežonīga­jiem dzinējiem. Kad braucām projām, Cernunns liesmodams pa­lika pašā vidū. Baidos, nopratīs, ka meklējam tevi, — Palamēds rāmi turpināja, sarkanajai luksofora gaismai viņa seju un acu bal­tumus iekrāsojot asinssārtus.

—    Plātīzeris — neko nepasāks, — večuks iegrudzinājās, tad pēkšņi kļuva nopietns. — Viņam, zin, no manis bail.

—   Ar viņu kopā ir tas angļu mags — Dī, — Palamēds pie­bilda.

Klaidoņa neparasti lieliskie zobi atiezās žilbinošā smaidā.

—   Un tam no manis ir briesmīgi bail. — Tad smaids apdzisa. — Lai gan viņš ir gana stulbs, lai to neapjēgtu. — Iegrūdis logu tīrāmo spainī, viņš aizkātoja līdz žogam un mantas iegrūda krūmā.

—    Labs tīrāmais mūsdienās apkārt vis nemētājas, — večuks pa­vēstīja, atgriezies pie taksometra. — Nez cik ilgi jāņemas, līdz ielo­kās, kā nākas. — Atrāvis aizmugures durvis, viņš ieblenza iekšā.

—  Tā, kas tad te mums ir?

Durvīm atveroties, salonā iedegās gaismiņa, tā ka Džošs pa­modās, piemiedza apžilbušās acis un piegrūda pie pieres plaukstu. Iztrūcināts saslējies, viņš ieraudzīja salonā rāpjamies noskrandušu un sasmirdušu bezpajumtnieku. — Kas notiek? Kas… kas tu tāds? — zēns penterēja.

Bomzis nozibināja pretim pārsteidzoši zilas acis, tad sarauca pieri. — Es… es esmu… — Viņš uzlūkoja Sofiju. — Vai tu zini, kas es esmu? — Kad meitene papurināja galvu, viņš pievērsās alķīmiķim, kas slēpās pustumsā. — Tu izskaties pēc mācīta vīra. Nu, kas es tāds esmu? — Večuks nelikās mierā.

— Tu esi ķēniņš Gilgamešs, — Nikolass Fleimels rimti atteica. — Pasaulē vecākais nemirstīgais.

Bomzis ar jūsmīgu smaidu uz lūpām iespiedās starp Sofiju un Džošu. — Esmu gan. — Viņš nopūtās. — Es esmu tas ķēniņš.

Luksofors iemirdzējās zaļš, un taksometrs uzņēma gaitu. Aiz muguras Lielais Bens iezvanīja pusnakts stundu.

OTRDIENA, 5 .jūnijs

..

43. NODAĻA

Sofija kā mācēdama centās no klaidoņa pastumties tālāk — bija bail, visas maliņas smeldza, spēka nebija nemaz. Večuks bija cieši iespriedies dvīņiem pa vidu, salts slapjums no viņa vamžu kārtu kārtām sūcās viņas džinsu starā un kreisajā piedurknē. Arī brālis otrā pusē patlaban stūmās nostāk un tālāk, un ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Nikolass atkal ierāvies atpakaļ tumsā un, it kā ne­jauši pacēlis labo roku, piegrūž pie mutes, aizklājot seju, tā ka ra­dās iespaids — alķīmiķis cenšas paslēpties no večuka.

—   Ā, bet tā neies cauri. — Pieslējies kājās, Gilgamešs atkrita uz maza atvāžama soliņa sēdētājiem pretim. — Tagad varu jūs kār­tīgi apskatīt. — Viņš saplikšķināja plaukstas. — Tātad — kas mums te ir?