Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Ieslēpusies paēnā, Basteta no kabatas izvilka plāniņu mobilo tālruni un tastatūrā iebakstīja ātro savienojumu. Atbilde nāca pēc paša pirmā signāla. — Dī izgāzies, — viņa lakoniski pavēstīja un atslēdzās.

40. NODAĻA

No miega Sofiju uztrūcināja rāviens, ar kādu taksometrs šāvās pāri guļošajam policistam. Galvā bija pilnīgs juceklis, un vajadzēja labu brīdi, lai izgaisinātu to, kas pirmajā brīdī šķita sapņu lauskas, tad — īstas atmiņas. Ausīs joprojām skanēja Cernunna auri, un uz brīdi uzmācās žēlums. Lēnām un stīvi uzraususies sēdus, viņa ap­laida skatu visriņķī. Džošs sabrucis zvilnēja blakus, smagi vilk­dams elpu, seja apkvēpusi un apsvilusi vietās, kur trāpījušas dzirk­steles. Tālāk, pie loga, tumsā sēdēja alķīmiķis, kas vērās laukā, naktī. Padzirdējis Sofiju sakustamies, viņš pagrieza galvu šurp — gurdajās acīs atspulgojās pilsētas ugunis.

—  Cerēju, ka vēl pagulēsi, — viņš klusu teica.

—   Kur mēs esam? — Sofija izvēla pār lūpām; mute un lūpas bija galīgi izkaltušas, uz mēles jautās Mežonīgo dzinēju graudainie pīšļi.

Fleimels pasniedza ūdens pudeli. — Esam Milbenkā. — Viņš viegli piesita ar pirkstu pie rūts, un Sofija pavērās laukā. — Tikko pabraucām garām Parlamentam.

Caur aizmugures logu Anglijas Parlaments vīdēja brīnišķīgi izgaismots. Silts, gandrīz pārpasaulīgs.

—  Kā jūties? — Nikolass apvaicājās.

—  Nav spēka, — viņa atteica.

—   Nav jau brīnums — pēc visa, ko esi sastrādājusi. Vai zini, ka tas, ko paveici šodien, vēl nekad nav pieredzēts? Tu sakāvi arhontu!

Sofija norija vēl malku ūdens. — Vai viņš ir pagalam?

—   Nē, — Fleimels teica, un Sofija nojauta, ka alķīmiķis jūtas atvieglots. — Lai gan, ja atļauts teikt, būtu izdevies — ja tu būtu pilnībā izgājusi cauri mācībai… — Fleimels brīdi klusēja, tad ieru­nājās atkal: — Kad būsiet izmācīti, diez vai būs kas, ko tu — vai brālis — nespēsiet veikt.

—   Nikolas, — Sofija piepeši saskuma, — es negribu mācīties. Gribu mājās — un viss. Man viss noriebies — tā bēgšana un kau­šanās. Man riebjas, ka visu laiku ir nelabi, ka sāp galva, ka sāp acis un ausis, ka spiež kuņģī. — Acīs kāpa asaras, un viņa saberzēja seju. Neies taču tagad raudāt. — Kad mēs tiksim mājās?

Atbildi ilgi bija jāgaida, un, kad Nikolass Fleimels ierunājās, franču akcents jautās izteiktāks nekā jebkad. — Ceru, ka dabūšu jūs atpakaļ uz Ameriku… varbūt pat rīt. Bet mājās netiksiet. Vēl ne.

—   Bet kad? Nevaram taču mūžam bēguļot un slēpties. Tētis un mamma jau nesaprašanā. Ko lai viņiem sakām? — Pastiepusi roku, viņa vēroja, kā pāri pārvelkas sudrabaina spoguļkārtiņa. — Kā lai ko tādu ieskaidro?

—   Nevajag, — Nikolass lietišķi atteica. — Varbūt arī nevaja­dzēs. Sofij, viss mainās acu priekšā. — "Sofija", viņa izrunāta, iz­klausījās pagalam svešādi. — Ātrāk, nekā es iedomājos vai spēju paredzēt. Viss savelkas kopā. Tumšie Vecie vairs nebīstas nekā — grib tikai dabūt rokā jūs un Grāmatas lappuses. Skat, ko sadarījuši: palaiduši savā vaļā Nidhjegu, Mežonīgos dzinējus un pat arhontu Cernunnu! Tie te kāju nav spēruši gadsimtiem ilgi. Kur tas laiks, viņi mūs ar Pereneli kārojuši sagūstīt dzīvus, jo zinām visu par dvīņiem un Grāmatu. Tagad viņi grib redzēt mūs mirušus. Tagad mēs esam lieki, jo gandrīz visa Grāmata viņiem jau ir un ir zināms, ka jūs ar brāli esat dvīņi, kas minēti pareģojumā. — Nikolass bez­spēkā nopūtās. — Reiz es domāju, ka mums būs labi ja mēnesis laika, iekams nemirstības burvestība sairs gan man, gan Perenelei un mēs abi pārvērtīsimies vecos sakārņos. Gluži tā es vairs nedo­māju. Pēc nepilnām divām nedēļām klāt būs vasaras saulgrieži. Tā ir ļoti nozīmīga diena — tad Ēnu valstības šai pasaulei pietuvojas visciešāk klāt. Manuprāt, tad ies vaļā — tā vai citādi.

—  Tas ir kā — ies vaļā? — Sofija vaicāja, drebuļiem pārskrejot pār muguru.

—  Viss mainīsies.

—   Viss jau tāpat ir mainījies, — meitene izgrūda, no bailēm iesvēlusies dusmās. Džošs miegā noraustījās, bet nepamodas

—    Tev jau nekas. Tu visu laiku dzīvo pasaulē, kur briesmoņi, visādi mošķi un pasakas. Bet mums ar Džošu ir citādi. Vismaz — bijis citādi, — viņa apķērās. — Pirms jūs ar sievu mūs izraudzījāties…

— Sofij, nūū, — Nikolass ļoti klusiņām iedūdojās, — ar mani un Pereneli tam nav nekāda sakara. — Viņš pie sevis nosmējās.

—  Jūs ar brāli esat izredzēti jau sensenos laikos. — Tumsā viņš pie­liecās tuvāk mirdzošām acīm. — Jūs esat sudrabs un zelts, mēness un saule. Jūsos ir dzīvi gēni, kas pirms desmit tūkstošiem gadu bija dvīņos, kas aizstāvēja Danu Tālis. Sofij — jūs ar brāli esat dievu pēcteči.

41. NODAĻA

—    Vai ir kāds, ko varētu pasaukt palīgā? — vaicāja Huans Manuels de Aijala.

—   Diez vai. — Perenele balstījās pret koka margām, gandrīz virs plakāta, kas sveica salas apmeklētājus.

SAVIENOTO VALSTU LABOŠANAS IESTĀDE ALKATRAZAS SALA, 5 HEKTĀRI 2,5 KM LĪDZ PIESTĀTNEI PIETAUVOTIES ĻAUTS TIKAI VALDĪBAS

TRANSPORTA LĪDZEKĻIEM PĀRĒJIEM IEVĒROT 200 M DISTANCI KRASTĀ BEZ ATĻAUJAS IZKĀPT AIZLIEGTS