Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Atvainošanu! — iesaucās Palamēds. — Turieties! Re, kur šie jau nāk…

Iegrābies gumijas tureklī, Nikolass paliecās uz priekšu. — Mēs taču braucam viņiem tieši pretī! — viņš bažīgi iekliedzās.

—  Zinu. — Puskrēslā nozibēja Palamēda baltie zobi. — Labākā aizsardzība ir…

—  …uzbrukums, — piepalīdzēja Džošs.

Vilki ar cilvēku sejām nāca virsū ciešā ierindā. Brāzdamies caur joprojām kūpošajiem dūmiem, čūšļu klājienu viņi pamanīja tikai tad, kad jau bija par vēlu. Čūskas saslējās kā jautājuma zīmes vaļā rīklēm, raustīgām galvām… un Mežonīgo dzinēju priekšpulks ar joni pārvērtās smirdīgos pīšļos, tā ka mašīnas logā ietriecās biezu, ķēpīgu putekļu kārta. Palamēds uzšļāca priekšlogam maz­gājamo šķidrumu un ieslēdza tīrītājus, bet tie pelēkos pīšļus tikai izķēzīja putrā.

Pāri aizsarggrāvim pārlēca trīs milzīgi vilki, lielāki un druk­nāki par citiem… un uzlēca tieši virsū ežiem. Uz to saslietajām ada­tām viņi sabakstīja ķetnas un pārvērtās pīšļos, līdz pēdējam pār­steigti — tas bija lasāms viņu sejās.

Cernunns čūsku un ežu klājienā iekāpa gaudodams un auro­dams. Čūskas metās virsū, eži slēja gaisā adatas, bet viņam īsti neko nespēja padarīt. Džošs nodrebinājies gandrīz apvēmās, redzēdams čūskas vijamies augšup pa Ragainā dieva druknajām kājām.

Palamēds piedeva gāzi, tad pārslēdza ātrumu un rāvās uz me­tāla tiltu, pārsviestu pār aizsarggrāvi, tieši pretim vēl trim Mežonī­gajiem dzinējiem. Divus samala automašīnas riteņi, trešais uzlēca uz pārsega un ar nagiem cirta priekšlogā. Logs ieplaisāja, un saracēņu bruņinieks spēji nobremzēja. Taksometrs piepeši apstājās, vilks nošļuka no pārsega un iekrita tieši odžu midzenī.

Džošs atskatījās — Mežonīgie dzinēji saira, kolīdz pieskārās krupju indīgajai, eļļainajai ādai, citi sabira pīšļos, paklupuši pār tritoniem vai glodenēm. Gaisā pacēlās biezs, necaurredzams graudainu putekļu mākonis. No nakts tumsas, nagus izpletušas, izvirda pūces — šāvās krustu šķērsu, nopakaļ atstājot pīšļu grīstes.

—   Un to visu uzbūris Šekspīrs? — pārsteigta vaicāja Sofija. Ve­roties pa aizmugures logu, viņa noraudzījās viscaur kustīgajā klā­jienā, kas sedza zemi.

—   Visu līdz pēdējam, — lepni atsaucās Palamēds. — Ikkatrs radies viņa iztēlē un atdzīvināts, pateicoties viņa aurai. Un — ielā­gojiet — viņš ir pa lielākai daļai autodidakts! — Ielūkojies atpakaļskata spogulītī, viņš samanīja alķīmiķa skatienu. — Manuprāt — ja būtu dabūjis kārtīgu mācību, ko visu nespētu!

Nikolass samulsis paraustīja plecus. — To es viņam neesmu mācījis.

—  Tomēr droši vien manīji, ka apdāvināts.

—  Dī! — izspēra Džošs.

—  Nūjā, Dī to samanīja gan, — Palamēds piekrita.

—  Nē taču! Dī! Reku — tev degungalā! — Džošs kliedza.

No dūmiem nupat iznira doktors Džons Dī, Ekskaliburu krei­sajā rokā virpinādams tā, ka acu priekšā zibinājās vien zilas gais­mas aplis. No labās rokas lejup pilēdama stiepās dzeltena enerģijas šķiezna. Un viņš stāvēja tieši ceļā, tā ka garām tikt nebija ko domāt.

—  Viņš ko… domā, ka nebraukšu virsū? — noteica Palamēds.

Pastiepis zobenu pret taksometru, Dī izspēra enerģijas lādiņu.

Atlēcis no piemirkušās zemes, tas paripoja zem automašīnas. Dzi­nējs nolēmējās, pazuda elektrība, taksis apstājās un apklusa, strā­vas vairs nebija nemaz.

Aiz muguras samanījusi kaut ko nokustam, Sofija apcirtās… No pelēkajiem dūmu mutuļiem izkāpa čūskām apvītais arhonta stāvs. — Nebūs labi, — viņa nomurmināja, ieķerdamās Džošam piedurknē.

—  Slikti, — dvīņubrālis piebalsoja, ieraudzījis arhontu. — Pa­galam slikti.

—  Ko nu iesāksim?

—  Parasti vislabāk kauties soli pa solim. Tā var vinnēt vairāk.

—  Kurš to teicis? — Sofija apvaicājās. — Marss?

—  Tētis.

39. NODAĻA

—  Džoš! — iekliedzās Nikolass.

Džošs Ņūmens atrāva vaļā kreisās durvis un, pārliecinājies, ka zem kājām neņudz čūskas, izlēca laukā. Klarents, izvilkts ar domu iet pretim DI, iesmilkstējās un ieņerkstējās. — Es viņu aizturēšu! — viņš izsaucās. — Varēsi iedarbināt? — zēns uzkliedza bruņinie­kam.

—    Mēģināšu, — Palamēds drūmi atteica. Viņš atskatījās uz Nikolasu. — Akumulators tukšs. Vari uzlādēt?

—   Džošs Ņūmens, — Dī laipni apsveicinājās, ieraudzījis zēnu tuvojamies. — Tu taču no tiesas nedomā ar mani cīnīties, ko?

Džošs nelikās zinis. Cieši satvēris Klarentu abās rokās, viņš manīja, ka zobens jūtas gluži ērti.

Dī pasmīnēja un pacietīgi turpināja: — Es gribētu, lai tu apdo­mājies — ko īsti gribi panākt. Mēs ar Ekskaliburu esam kopā pava­dījuši veselu mūžību, Klarents pie tevis ir labi ja dienu. Mani tu nekādi nevari pārspēt.

Bez kāda brīdinājuma Džošs pēkšņi bruka virsū magam. Satriecies ar Ekskaliburu, Klarents iekliedzās — uzvaras priekā. Džošs pat nemēģināja atcerēties visu, ko bija mācījušas Zartna un Skatija; viņš ļāvās zobenam, lai tas triecas un dur, cērt un šķeļ. Un prāta aizkaktiņā nojauta, ka apsteidz ik Dī kustību, analizē viņa soļus, kā viņš tur zobenu un piemiedz acis pirms izklupiena.

Klarents rāva Džošu uz priekšu un novēcinājās tukšā gaisā. Atlika tikai ar abām rokām cieši turēties pie roktura. It kā pavadas galā būtu nevaldāms suns — plēsīgs un traks.