Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

ložņāja nemirstīgajiem ap kājām. Garbiēla suņi klusēdami atkāpās, sarkano acu skatu piekaluši čūskām.

—  Un ežus vēl durstīgus, tritonus un glodenes… — Šekspīrs turpināja arvien skaļāk un dziedošāk, it kā deklamētu kādu dzeju.

—   …un krupjus vēl — derdzīgus, indīgus krupjus, — viņš piebilda jau dobjāk.

No mucas laukā gāzāsf simtiem treknu ežu, ķēmīgu krupju, glumu tritonu un ņudzošu glodeņu.

—   …visbeidzot, plīvurpūces…

Dzirksteļu ieskautas, no liesmām izšāvās savs desmits plīvui pūču.

Šekspīrs piepeši sašļuka un būtu pakritis, ja saracēņu bruņi­nieks viņu laikus nebūtu satvēris. — Pietiek, — Palamēds no­skaldīja.

—   Pietiek? — Atvēris acis, bards pavērās visapkārt. Visi trīs līdz potītēm slīga kustīgā masā, kur ņudzēja no mucas izburtie kustoņi. Tur vijās čūskas, rāpās krupji, staipījās tritoni, locījās tārpi.

—    Nudien, tas padarīts. — Zibenim noplaiksnoties virs galvas, Šekspīrs saspieda alķīmiķa roku un žigli apskāva saracēņu bruņi­nieku. — Paldies, brāļi, draugi. Kad gan atkal tiksimies? — viņš ievaicājās.

—     Rītvakar, — Palamēds teica. — Tagad aiziet! Aiziet! — Viņš piesardzīgi pacēla kreiso kāju. No potītes nokrita melna odze.

—  Cik ilgi tā paliks? — viņš noprasīja.

—    Diezgan ilgi. — Šekspīrs pasmaidīja. Atglaudis no acīm matu šķipsnas, viņš pacēla roku pret dvīņiem taksometrā. — Mēs šķiramies, lai tiktos reiz atkal.

—  Tie nav tavi vārdi, — Palamēds norādīja.

—   Zinu, bet — kaut es to būtu teicis. — Tad, suņu ielenkts, Vil­jams Šekspīrs paslīdēja zem metāla barakas un projām bija. Gabriēls nogaidīja, līdz visi suņi aiziet bardam līdzi.

—  Sargā labi! — Palamēds uzsauca.

—   Sargāšu līdz nāvei, — Gabriēls atteica maigajā velsiešu iz­runā. — Tomēr saki, — viņš pamāja uz mūdžiem, — tie… tur…? — viņš neizteica līdz galam.

Palamēds smīnēja kā nelabais. — Maza dāvaniņa Mežonīga­jiem dzinējiem.

Gabriēla suns pamāja un, pirms iespruka zem būdas un pa­zuda ejā, sakumpa un pārvērtās par milzonīgo suni.

Un tad, vispēdīgi izčūkstēdamas pavisam, grāvja liesmas no­plaka. — Jāiet, — noteica Fleimels, uzmanīgi kātodams cauri Šeks­pīra uzburtajiem ložņām. — Nezināju, ka viņš to prot.

—   Radīja pilnīgi ne no kā — ar iztēli vien, — Palamēds pie krita. Atrāvis taksometra durvis, viņš iestūma Nikolasu aizmugu res sēdeklī. — Piesprādzējieties, — viņš ieteica, un tobrīd saracēņa melnās bruņas pagaisa kā nebijušas. — Ceļš būs grambains.

Trakais lietus mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sācies, un tad Me­žonīgie dzinēji metās lēkt cauri pelēkajiem dūmiem.

Vēl pēc brīža grāvim pāri pārkāpa Cernunns, ragiem tinoties dūmu vērpetēs. Atgāzis galvu, viņš izgrūda dārdošus, uzvarošus smieklus. — Un kurp tad esat saposušies? — arhonts noprasīja, soļodams uz taksometra pusi. — No Ragainā dieva neviens vēl nav paglābies.

37. NODAĻA

Ar vienu roku cieši iekampusies metāla redelē, Perenele izrāva šķēpu un ar spēku dūra to vienā no astoņkāja taustekļiem. Uzgalis tik tikko ieskrambāja glumo ādu, tomēr tausteklis spēji atrāvās, kāju atstādams izraibinātu krunkainiem, sarkaniem plankumiem vietās, kur bijuši piesūcekņi. Viņa atvēzējās otrreiz, bet abi pārējie taustekļi jau ievilkās atpakaļ, gaiteņa tumsā.

—    Burve, to nepieklājību! Ja nu būtu mani savainojusi? Vēl drusku dziļāk, un kāja man nost kā likts!

—   Tieši tā jau bija domāts, — Perenele nomurmināja, aizbāza šķēpu aiz jostas uz muguras un rāpās augšup.

—   Gadsimtiem nevienu kāju neesmu zaudējis. Un tās tik lē­nām ataug, — Nērejs īgņojās grieķiski — atbaidošā izrunā.

Perenele nelikās zinis un rāpās vien augstāk, uz gaismas pusi. Kas to lai zina, vai Nērejs maz spēja iespraukties šaurajā šahtā. Pāri vēlās Veča neciešamā, šķebīgā smaka, tā cirtās acīs. Vēderā sa­griezās nelabums, un viņa norīstījās. Sagriezusies iešķērsām, viņa pašķielēja lejup. Nērejs stāvēja šahtas dibenā. Vārajā gaismā varēja izšķirt viņa galvu un plecus, pārējais — par laimi — grima tumsā. Jūras vecis paslēja un novēcināja trijžuburi. — Izskatās, Burve, ka esi sprukās. Nevari reizē rāpties un durstīties ar savu zobu bak­stāmo. Bet aizsniegt tevi varu…

Šahtas dibenā sakustējās astoņkāja taustekļi. Vispirms viens, tad otrs, trešais, ceturtais ņēmās snaikstīties tuvāk, vijās, locījās, pa miklajiem akmeņiem taustīdamies kā zaglīgi pirksti. — Vai tu maz zini, kas es esmu? — viņa uzsauca angliski. Un tad to pašu — sen­grieķu valodā.

Nērejs paraustīja plecus tā, ka visas kājas noraustījās. — Atzīs­tos — nezinu gan.

—   Kāpēc tad esi šeit? — Perenele noprasīja, parāpdamās vēl mazliet augstāk pa izrūsējušajām trepēm. Viņasprāt, Jūras vecis iz­klausījās pēc garlaikota akadēmiķa.

—    Lai nomaksātu mūžsenu parādu, — Nērejs nogurguļoja. — Viens dižais Vecais man teica, ka būsim nolīdzinājušies, ja at­griezīšos šajā pasaulē un ieradīšos šajā salā kopā ar meitām. Teica, ka varu tevi dabūt un nekāda labā kalpone no tevis neiznākšot, toties pēc gadsimta vai diviem varētu iznākt laba sieva. Zinu tikai to, ka tevi sauc par burvi.

—  Bet vai zini, kas es esmu par burvi? — Perenele izgrūda.