Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Pēc stundas. Varbūt divām. — Saracēnis atgāza galvu un pavērās debesīs. — Varbūt degs līdz pusnaktij, bet ar to nepie­tiks. — Viņš paraustīja plecus. Melnās bruņas bija nošķiestas ar dubļiem un kvēpiem, oda pēc naftas, un ik kustība lika tām čīkstēt un krakšķēt. — Cietoksni mēs cēlām drīzāk tāpēc, lai nošķirtos no pasaules, nevis kā aizsargbūvi, lai gan tas mūs godam pasar­gājis no viena otra nešķīsteņa, kas blandās te apkārt. Nemūžam nebija domāts, ka te jānoturas pret Cernunnam līdzīgiem uzbrucē­jiem. — Piepeši Palamēds pašķielēja uz Sofiju, miklajās acīs, kur rotājās liesmu atblāzma, uzšķīlās atskārta. — Tu proti valdīt pār uguni. Tu varētu gādāt, lai liesmas neapdziest.

—   Nē, — nekavējoties izspēra Džošs un instinktīvi aizstājās māsai priekšā. — Ja viņa kaut vai mēģinās, būs pagalam! Sadegs.

Alķīmiķis piekrītoši pamāja. — Sofijai vajadzētu uguni uzturēt spēkā līdz rītausmai, un viņai nav tik daudz spēka. Pagaidām nav. Jāizdomā kaut kas cits.

—   Es protu šādas tādas burvestības… — ierunājās Šekspīrs. — Tu, Palamēd, arī. Un kā ar tevi, Nikolas? Visi trīs kopā mēs no­teikti varētu… — Un tad barda galva pacirtās sāņus, nāsis iepletās, acis piemiedzās.

—   Kas ir? — noprasīja Palamēds, cenšoties sablenzt, kas no­tiek viņpus uguns sienai.

—   Dī, — Šekspīrs un Fleimels izgrūda vienā balsī. Vārds vēl nebija izskanējis, kad mazais cilvēka stāvs līdzās arhontam ietinās sēra dzeltenā aurā. Rokā viņam kūpēja zils zobens.

—  Ar Ekskaliburu, — Fleimels piebilda.

Kamēr viņi noskatījās, mags iegrūda Ekskaliburu liesmās un pagrieza asmeni šķērsām. Zobens caururba uguni šņākdams un čukstēdams, un tad trakojošajās liesmās ielauzās spēja ledaina vējabrāzma, uguns mūri izcirzdama nevainojami apaļu caurumu — kā logu. Ieskatījies caurumā, Dī pasmaidīja — liesmu atblāzmā viņa zobi gailēja asinssarkani. — Tā, tā, tā, kas tad mums te ir? Šekspīra jaunskungs, alķīmiķa un maga māceklis. Nu re, gandrīz kā ģime­nes saiets. Un Palamēds, Melnais bruņinieks, gandrīz vai saticies ar zobeniem, kas valdījuši pār tava kunga dzīvi un iegrūduši viņu nāvē. Un, protams, dvīņi. Tik jauki, Nikolas, ka esi atvedis viņus pie manis uz mājām, lai gan būtu bijis daudz parocīgāk, ja mēs visu būtu nokārtojuši vēl Amerikā. Tagad vajadzēs viņus vest atkal atpakaļ. Lai kā būtu, dod nu abus šurp, un būsim izvairījušies no liekām nepatikšanām.

Alķīmiķis iesmējās, lai gan smiekli izklausījās visai māksloti. — Vai neesi kaut ko piemirsis, Džon?

Mags piešķieba galvu. — Manuprāt, esi slazdā, Nikolas. Visriņķī liesmas, visapkārt — Mežonīgie dzinēji. — Viņš pameta ar īkšķi uz milzīgo stāvu līdzās. — Un, protams, Cernunns. Šoreiz glābiņa nav. Pat tev ne.

—    Mēs, trīs nemirstīgie, arī šo to spējam, — Fleimels klusu bilda. — Vai vari cīnīties viens pret mums trim?

—   Vai, nemaz nevajadzēs, — Dī atteica. — Atliek tikai apdzēst uguni. Pat jūs nevarat stāties pretim arhontam un Mežonīgajiem dzinējiem.

Džošs paspēra soli uz priekšu, kreisajā rokā melns spulgoja Klarents, un uguns atblāzmā viņš no vaiga izskatījās vecāks par saviem piecpadsmit gadiem. — Un mēs? Tas, kurš neņems mūs vērā, pieļāvis smagu kļūdu, — viņš izsaucās. — Tu biji Parīzē. Tu redzēji, kā tikām galā ar gargujām.

—  Un Nidhjegu, — Sofija piebalsoja, nostājusies brālim līdzās.

Klarents iestenējās, un Džošs cirta zobenu pretim Ekskalibu-

ram. Zobeni satikās uguns loga vidū un sacirtās, izšķiezdami mel­nas un zilas dzirkstis.

Un Džošā ielauzās Dī domas.

Bailes. Briesmīgas, bezdibenīgas bailes no puszvēriem un puscilvēkiem.

Zaudējuma sāpes. Neskaitāmas sejas — vīrieši, sievietes, bērni, radi, draugi un kaimiņi. Visi miruši.

Dusmas. Visam pāri — kūsājošas, nevaldāmas dusmas.

Alkas. Nesalīga kare pēc zināšanām, pēc varas.

Cernunns. Ragainais dievs. Arhonts. Guļ dubļos, pagalam, Di stāv līdzās ar Klarcntu vienā un Ekskaliburu otrā rokā, pirmais gail sarkanmelns, otrais — zilibalts.

Domas un emocijas triecās pretim ar jaudīgu spēku. Džošs juta, ka ik pēc jauna lādiņa galva noraustās. Tomēr satriecošākais bija arhonts, kas parādījās, guļam dubļos. Dī bija nodomājis Cernunnu nogalēt. Taču šim nolūkam magam bija nepieciešams Klarents. Un šķirties no Uguns zobena Džošam nebija ne prātā. Ciešāk iekampies rokturī, viņš grūda zobenu uz Ekskalibura pusi, bet tik­pat labi varēja cerēt pastumt akmens mūri. Sagrābis zobenu abās rokās, viņš vēlreiz raudzīja Dī zobenu aizgrūst projām, akmens šņirkstēja un meta dzirkstis, bet nekustējās ne no vietas. Uguns blāzmā Dī seja vērās pretim kā smīnoša miroņgalva.

Džošs bija redzējis, kā Sofija fokusē savu auru, kā uzvērpj to visapkārt, bija pieredzējis, kā māsa pieprot sadziedēt brūces, bet nebija ne jausmas, kā tas panākams. Sofiju mācīja Zanna. Džošu neviens nebija mācījis. — Māšel…?

—  Es tepat. — Sofija acumirklī bija līdzās.

—    Kā tu… — Viņš meklēja īstos vārdus. — Kā lai fokusē auru?

—    Nezinu. Es tikai… man šķiet, vienkārši koncentrējos, cik spēka.

Kārtīgi ievilcis elpu, Džošs sarauca pieri, savilka uzacis un koncentrējās tik stipri, kā vien mācēja.

Nekā.